24 Februāris 2009 @ 18:01
 
Iekšas joprojām Nemieriņa pārpilnas, un Nemieriņš jāraksta ar lielo burtu, tāpat kā visi pārējie mani kompanjoni uzticamie - Salstiņš, Sliktiņš, Sirdsapziņa, Prāts, Mieriņš un tamlīdzīgi. Gatavā banda, ibio, un ja katram izsniegtu kautkādu sitamo, mēs noteikti valdītu visā pilsētā. Bet ne jau par to ir stāsts, kā parasti. Uzvārīju makaronus ar sieru, un tas atgādināja kaut ko dīvaini spēcīgu, jocīgi, kā visa uzdzīvotāju kompānija miegaini rosījās saulstariņu piespīdētā un tieši tikpat ļoti piesmēķētā dzīvoklī - vieni meklēja noklīdušos drēbju gabalus, citi taisījās uz promiešanu, bet mēs divatā vārījām ēst visiem izsalkušajiem svinētājiem - klusējot rīvējām sieru, bērām katlā makaronus, vienubrīd mirklīgi saskūpstījāmies ledusskapja durvju aizsegā un mierīgi turpinājām darboties tālāk, un vispār viss tas ēst gatavošanas process bija vismierīgākā un visharmoniskākā līdzās pastāvēšana, kādu vispār sava mūža laikā esmu piedzīvojusi - kad neprasa viens no otra nezin kādas neiespējamas lietas, plosošas uzupurēšanās, dumjus zvērestus altāra priekšā vai vēl velnsviņzin ko, bet tā vienkārši stāv līdzās, plecu pie pleca un gatavo pusdienas, eksistējot paralēli un reizē kopā, un klusē, jo viss tāpat ir skaidrs, un tieši tajā vienā brīdī viss ir tik skaidri un harmoniski, ka grūti iedomāties kaut ko vēl harmoniskāku. Bilde bez vārdiem.
 
 
Sajūta: prieciņš
Skaņa: Arturo en el Barco - Yellow Flowers