Uz galda mētājas visādas pārgudras grāmatas un noņurcītas papīrlapiņas, uz kurām pieskrīpāti paši liriskākie teikumi, un to visu makulatūru man nav ne mazākās vēlmes šķirstīt, arī Dostojevskis pūst plauktā puslasīts ['I am pilling up some unread books under my bed, and I really think I'll never read again'] un nav nekādas vēlmes tuvākajās dienās braukt uz Ķīpsalu, grāmatizstādi pētīt. Kas gan ir noticis ar manām mūžīgajām slāpēm pēc literatūras, dieviņtētīt. Par sajūtiņām runājot, viss apkārt liekas tāds monohroms ['Skatieties lūdzu - melns, balts, un viena krāsa pēc izvēles, 16 toņi, salīmējam bloku un nododam pirmdien!'], līdzīgi kā Tīrsens dziedāja - 'monochrome floors, monochrome walls' un tā tālāk un tā joprojām. Skaista dziesma bija, neko piebilst. Nezinu, ko īsti domāt un vai vispār domāt. Nupat triecu Moku, kuru biju domājusi pie kāda siltāka laikapstākļa tukšot Andrejsalas betona džungļos, bet še tev Anniņ vasarsvētki. Iekšās tagad mierīgi dzīvo un svilinās Siltumiņš, un tas laikam arī ir viss - kad patīkamās reibuma sajūtiņas aizplūdīs līdz galvai, uzvilkšu savu melno cepuri un iešu gulēt uz vagonparka tiltiņa.