Kafija ar balzamu un pienu patīkami silda iekšas, viegli reibina un pamazām atdod pazaudēto mieriņu, Bauhaus pastiprina efektus un es jūtu sevi iederamies laikā, kurā neesmu dzīvojusi, respektīvi, kurā nav dzīvojis mans patreizējais ķermenis, bet prāts varbūt ir, who knows, varbūt tas varētu būt mans īstais laiks, līdzīgi kā Massive Attack dziedāja - 'Modern times come talk me down', jo negribas sevi atdot divdesmit pirmajam gadsimtam, tas rādās auksts, pārgudru tehnoloģiju pārpilns un ir ideāla augsne no visa nogurušiem vientuļniekiem, tādiem kā mēs - varbūt tāpēc es dodu priekšroku vecai čuguna pannai un omes atstātajai gaļmašīnai, nevis supermoderniem teflona pārklājumiem un sterili baltiem virtuves kombainiem, jo tas, ka protu apieties ar visu mūsdienās izstrādāto, nenozīmē, ka gūstu no tā sevišķu prieku. Pēc brīža jābrien satikt Maiju, un tad jau redzēs, kā dzīve iegrozīsies - cerams, mēreni patīkamās sliedēs.

Pēc sarunām ar Maiju vienmēr ir tāds patīkams siltums sirdī, tā laikam ir viņas profesionālā iezīme, un vispār, ko gan pasaule bez Maijas darītu. Un tagad vietējās ziņas: man laikam var pārāk ļoti redzēt cauri, kā tajā filmā teica - 'Es tev, zaķīt, cauri redzu. Nu ko tu smaidi?'. Visi mani nodomi automātiski izklājas uz vērotāju delnām un vairums manu rīcību ir iepriekšparedzamas, tas liek justies kā 'dežūrvariantam', kompozīcijas pasniedzējas vārdiem izsakoties.