Braucu mājās un vēroju ārpustramvaja pasauli caur spraudziņu starp cepuri un briļļu rāmi, sasodītā astigmatisma dēļ viss aiz loga jaucās mērenā migliņā, garāmskrienošajā plūsmā izdalot vien pāris atsevišķus folksvāgenus, toijotas un retas sniegpārsliņas, visi specefekti sajaucās vienā vienīgā un ģenerēja galveno jautājumu - kāpēc gan visapkārt darās tāds neiedomājams Stelpes sviests un nekad nekas nav kā pie cilvēkiem [jautājumzīmi nelieku principā, jo stāstījuma teikumi man vienmēr ir patikuši labāk - tādi mierīgi un nesaplosīti]. Spilgts piemērs: nakts vidū mūsu apartamentos ieradās Evita ar visu savu iedzīvi, tagad vēroju istabas stūrī esošos trīs indīgi zaļos polietilēna maisus ar visādām viņas mantām un nespēju tikt gudra, kāpēc tas tā ir. Nē, nav jau grūti cilvēkam uz laiku nodrošināt pajumti un tādā garā, bet šeit atkal uzpeld jautājums mūžvecais - ko gan līdzīgā situācijā darītu es pati, tā vienkāršā iemesla pēc, ka 'ticība neļauj' naktī zvanīt pie durvīm ar rokās iežmiegtu čemodānu, jo vienmēr seko bailes tikt pieklājīgiem vārdiem [un tomēr nepārprotami] pasūtītai diriģēt - ne tā kā filmās, kur iekšā laiž visus, nešķirojot pēc pazīstamības pakāpes, bet tās ir un paliek filmas, tāpat kā cilvēks ir un paliek citam par apgrūtinājumu - 'latvietis latvieša velns', kā kautkur reiz stāvēja rakstīts. Bet ko nu par to, lai jau šī padzīvo te kādu brīdi, man nav žēl. Jau atkal nekam nevaru saņemties, kā parasti, kārtējā mierā nelikšana iz manas puses bija aicinājums malkot Moku ar pienu kautkur piesmietās Andrejsalas plašumos, bet tagad ir bail dot ziņu, ka piens ir un Moka tūlīt būs, jo pietiekoši ilgi esmu kritusi uz nerviem, tā ir mana nelabojamākā iezīme - krist uz nerviem un to apzināties tikai tad, kad oponentam neviena nerva vairs nav un pār manu daudzreiz sisto galvu gāžas visādi universāli lamuvārdi. Tagad viņas plānprātīgi brūnās acis raugās no bildītes, pie kuras žūžo oranžā portāla ģenerēta zvaigznīte, kas apzīmē to, ka persona ir uztveršanas zonā, ziņas saņem un varbūt pat reizēm izlasa - izdevība ir radusies, bet dūšas par maz, kā jau parasti, piens sarūgs un Moka pudelē marinēsies tik ilgi, kamēr kāds neizdzers. Un tā paiet tās izdevības, viena pēc otras. Cheers.