Pēdējā laikā rakstās un izrunājas tikai skumji teikumi, skumji kā mana spurainā akvārijlopiņa Pelmeņa acis, un lieki piebilst, ka skumjākas acis būtu grūti atrast. Manuprāt, galvā plīst asinsvadiņi vai kas tāds, jo nav bez iemesla visas šitās sajūtas, balstiņas un halucinācijas, nu nav, un pasniedzēji skatās ar kaulainām acīm, kad trīs lappušu gara obligātā samurgojuma vietā nododu divus teikumus, jo vairāk izmocīt nespēju ne sitama, ne lūdzama. Bet ne jau par to ir stāsts, stāsts būs par kautko mazliet citu, jo šodien iesaldētajā kontā būtu ieripojusi jau devītā kapeika, ar noteikumu, ja konts nebūtu iesaldēts un tamlīdzīgi, ehh, samierināšanās nāk lēna un plosoša, bet viss jau paliek tas pats, nekustas un nepazūd, jo var jau izdemolētai sienai pieskrūvēt ģipškartona plāksni - izskatīsies glauni, bet iekšā nekādu globālu pārmaiņu tāpat nav, līdzīgi kā reiz kautkur pilsētā stāvēja rakstīts - 'prom no acīm, prom no sirds', tāpēc ir arvien sevi jāķidā, regulāri jādīrā viss, kas pamanās ieaugt nupat izravētajā dobītē, un tieši šī iemesla dēļ mani pieraksti arī ir tik ļoti pārmetumu pilni un ļaunatminīgi - jāizraksta visu no sevis ārā [savādāk man galvā saplīsīs pilnīgi viss, ne tikai asinsvadiņi], jo šī nu reiz nav tā kaite, kurai der aktivētā ogle un tīrs ūdens, kaut gan reizēm tomēr gribas būt tavam kājslauķim, tam pārpriecīgajam tepiķītim, kuram pār rupjajām sintētikas šķiedrām pārskrien trīsas ikreiz, kad priekšnamā noslauki kājas - tehniski arī tā var dzīvot, jā. Bet piedod jel man, latviešu sievietei.