Pamodos pēc samocīta astoņstundu miega, nelabuma apslāpēšanai iesūknēju sevī kautkādu universālo zāļu tējiņu un sapratu, ka gulēt gribas tikpat ļoti, ja ne vēl vairāk. Uzvārīju savu speciālo kafiju, no kuras ceļas miroņi un stājas sirdis [ieskatam: 3-4 karotītes kafijas uz parasto 200 ml krūzīti un līdz biezumiem var tikt jau tad, kad izdzerta tikai puse], un miegainība palielinājās vēl par dažiem desmitiem procentu - kas ir sagājis dēlī, man nav ne jausmas, bet tāpat gribas gulēt, un ja vēl izdotos ātri un nesāpīgi aizmigt, būtu pavisam jauki. Ehh, un šitā mēs kuļamies kā pliki pa nātrēm - joprojām nav uztaustīts ne gals, ne sākums, personīgā tehniskā apskate stāv neizieta, kautkur dziļi galvas iekšienē balstiņas brēc ravējoši psihodēliskus teikumus ['Intuīcijas pastāvīgais smilšakmens un 2 baltas pelītes'], organisms uzvedas dīvaināk par dīvainu un bezmiegainais pārgurums pāri visam, un tad vēl tās domas, tās plosošās domas - brīnos, kā saskarsmē ar ārpasauli man izdodas saglabāt šito nesatricināmo mieru.

Jānis no dekoratoru nodaļas teiktu:"Skatos, skatos un līdzi kratos!", bet kratīties negribas, tas organisma stāvokli apdraudētu vēl vairāk - nemāku pateikt, kur man sāp vai dur, tāpēc varētu teikt, ka visur. Palikšu gultiņā ar savu dziesmiņu kautkur no istabas plašumiem [tai dziesmai ir tendence nozust, izdzēsties vai aizmirsties] un centīšos visus vārdus atcerēties līdz pilnībai, jo nevar tā būt, ka toreiz zināju, bet vairs nezinu - biezpienu ēdu daudz un sklerozes it kā nav, vismaz tā man labpatīk domāt.