Es negribu ne kartupeļus, ne šmorēto vistu, ne ķīseli, ne pankūkas ar zapti, paldies, es patiesībā jau sen vairs neko negribu, tikai un vienīgi gulēt, iežūžoties mierinošajā miedziņā un tādā stāvoklī pavadīt trejdeviņas dienas, jo no dienišķās [naktišķās?] matu pluinīšanas sāp galva un bezmiegs nekādi nemazina domu pārbagātību, gluži otrādi - tās nāk arvien jaunas un jaunas, dzemdē pašas sevi un vairojas daloties. Sasodītos Mad World vārdus es beidzot atceros, bet ne pie kāda iespējamā gala vai sākuma tas mani tāpat nenoved, drīzāk stumj vēl dziļāk purvā - 'sit and listen, sit and listen'. Pārslēdzos no Endrjūsa uz Dimiteru, bet tur priekšā ir viss tas pats, 'divas pasaules caur tavu esamību traucas' un jēgas tāpat īsti nekādas, jo Kagoru nedzeru joprojām un puspasauli ar tevi izrunāt nemāku, neraugoties uz to, ka vāros bez gala un sajēgas. Vainīga! Vienīgais, ko es gribu, ir gulēt - un nekādas tur atzīšanās mīlestībā, tējas vai ūdenspīpes vakarus, visus sev pazīstamos gudros un skaistos cilvēkus vai sarunas līdz rītam - es gribu gulēt un miegā sevi kaut cik ciešami salabot - lai var tehnisko apskati iziet ar nieka vienu mīnuspunktu atskaitē.