Balstiņas galvā ir atpakaļ un vienojas simfonijā ar visu pārējo, ak dieniņa priecīgā, drīz beigsies arī papīrs un 'tad tu varēsi zīmēt uz pieres', bet tas pofig. Kriss Mārtins manos skaļruņos žūžo 'Let's talk, let's taaaaalk...', bet man jau atkal nav ne jausmas, kā iesākt, kuri vārdi būtu tie pareizākie un tamlīdzīgi - šo savu iezīmi es ciest nevaru, jo kamēr es mīņāšos uz vietas un centīšos izmocīt no sevis kaut zilbi, būs stipri par vēlu, kā jau parasti. Mazdrusciņ gribas aizliet seju un iznīdēt jaunizaugušās domas jau to saknēs, bet neņemos spriest, kas no tā sanāks, tāpēc jāliekas mierā.