Ja neņem vērā to, ka plānprātīgi salst un vienīgā pārtika šeit ir tēja [kura pavisam drīz būs oficiāli beigusies un tad es varēšu sūkāt birsti, haha], es dzīvoju skaisti - cik vien skaisti pie krīzes apstākļiem iespējams, tā laikam ir mana vērtīgākā iezīme vai kas tāds - dzīvot no praktiski nekā un pie viena pamanīties to darīt skaisti. Darbi atsāk gāzties pār manu nogurušo miesu un tas ārkārtīgi priecē, jo iespēja sajukt prātā ir samazinājusies līdz pavisam minimāliem procentiem un ir, ar ko aizpildīt prātiņu - lai neštancē nekam nederīgas domas, turklāt jāatzīst, ka šis ir beidzot rimies, vairs neēd pats sevi nost un pat cenšas salīmēties kopā. Kondīcija uzlabojas, neko piebilst. Tušas ķobīši aicina, un ir jāiet tiem atdoties, jo kurš cits tad to darīs - ne katrs ir tāds nolāpīts darbaholiķis.