Kondīcija ir uzlabojusies, tagad man ir ēst un arīdzan papīri, kurus apķēpāt bez sava gala, ak tavu priecīgo dienu. Lai kā tur arī būtu ar to apņemšanos, new and shiny dzīves uzsākšanu un tādā garā, man joprojām gribas durt dakšiņas acīs cilvēkiem, kurus es nepazīstu un negribu pazīt [jo tad viņi tiešām saņems izdurtas acis], sūtīt saviem vismīļākajiem indīgas vēstules, no kurām lien ārā visu veidu pārmetumi, šķaidīt uz visām pusēm neizmērojamo greizsirdību un regulāri plosīties par to, kāpēc viss ir tā un ne savādāk. Varu atmest daudz ko, bet šīs nodarbes arvien atgriežas pie manis, neraugoties uz maniem centieniem to visu kaut cik pārstāt - tā laikam tas rakstura vājums izpaužas, vai kā nu tur, līdzīgi kā snif nesen skaisti izteicās - 'es esmu falšu ilūziju pilns cilvēks, mana dzīve ir pazemojošu darbību pilna'. Spēks ar jums.