Man beidzot bija skaists rīts, ibiomaķ - lai arī kāda bezizmēra kaislība pret miegu man būtu, pamosties sešos no rīta tomēr ir patīkamāk, nekā astoņos vai desmitos, turklāt pēc mazgulētām naktīm vienmēr manā miesā ir tā neizstāstāmi patīkamā sajūta, no kuras var tikt vaļā vienīgi staipoties visos iespējamos veidos. Šīs sasodītās piespiedu brīvdienas mani ir iedzinušas kapā jau vismaz divdesmit reizes, ehh, ir pagājusi tikai nedēļa un vēl mazdrusciņ, bet man liekas, ka kūkoju bezdarbībā jau vismaz mēnesi vai divus - labāk tomēr ir plēsties uz pusēm, nekā neplēsties nemaz. Lūk tā. Sapņos nepārtraukti redzu murmuļzvēru un no rītiem nezinu, ko īsti domāt un vai vispār domāt, naktī redzētās ainiņas pavada mani visu dienu un vakarā atgriežas jaunos attēlos un videoklipos, un tā vislaik uz riņķi vien, tā īsti neļaujot man sist traukus un sākt piecsimt divdesmit devīto jauno dzīvi šī gada laikā [gads bija fantastisks, starpcitu!] - nekas, pēc pāris dienām gan, kā jau visi jaunās dzīves sācēji - pašā pirmajā jaungada minūtē vienā apakšveļā izskriešu ārā uz Kreslera ielas, nelabā balsī uzkliegšu ārā izlīdušajiem kaimiņiem 'laimīgjaunogadu, ņuņņas!' un ieliešu sevī kādu glāzi vai pudeli putojošās alkoholiskās substances, kura varbūt beidzot aizskalos visu no manis prom, bet varbūt arī nē, who knows. Dzīvojieties.

Pirms septiņām minūtēm atklāju sev Bauhaus, izlasīju kādus pāris tūkstošus burtiņu un tas viss kopā izveidoja tik ļoti nepieciešamo un vitāli svarīgo ar-pannu-pa-galvu efektu - pār mani nāca apskaidrība, apspīdēja dievišķā gaisma un atejas lampiņa, notika liktenīgais spēriens, grūdiens, hujznajet, bet manuprāt es nupat visu sapratu, manās rokās iegūla tas liktenīgais asfalta boris, ar kuru atlauzt vaļā ielu un izrakt zem tās sabūvētās trubas, tagad plosošā atklāsme draud uzplēst visas manas grēcīgās un pārgurušās miesas, pārlīt pāri malām un vēl tālāk, appludināt visu pilsētu un izskalot Gaismas Pils pamatus, bet man ir vienalga, jo tā taču ir atklāsme un man beidzot ir nojausma, kā dzīvot tālāk un nedarīt nevienam pāri! Tagad man pēc idejas piedienētu sadauzīt visas astotajā dzīvoklī esošās elektroierīces [tāpat, emociju uzplūdos] ar savu skrūvjzoļaino huligāna zābaku, nokrist ceļos istabas vidū un raudāt trīs dienas nonstopā, līdz acis izkaltīs un vajadzēs veselu ārstu konsīliju, kuri atjaunotu normālu acs mitrināšanas ciklu, bet šobrīd es esmu pārlieku mierīga, neraugoties uz to varmācīgo plosīšanos manās iekšās.