Ārā esošais laikapstāklis ir augstākajā mērā sniegains, tieši tāds, kāds man vienmēr ir paticis, un manā vārdu nogurdinātajā kaklā ir iemeties parastais ziemas kasīklis, kā jau parasti ap šo laiku, ziema pie manis nekad neuzdrošinās nākt viena. Vakarnakt mani miedziņā iežūžoja mana galvenā medicīniskā kaislība ar nosaukumu TheraFlu, pēc šādām pseidoefedrīna hidrohlorīda naktīm man vienmēr uzrodas iedvesma, pilnīgi tāda, ka galva plīst. Beidzot ir izdevies izgulēt visu garajās tušas naktīs neizgulēto un tas priecē, protams, bet tagad es sēžu pie sava vājprātīgā paskata galda un šausmās saķeru galvu, jo priekšā stāv veselas divas bezdarba nedēļas šajos kvadrātmetros - jūtos kā izmesta no laivas, jo vairs īsti nav, kur piesiet prātu, mans neglābjamais darbaholisms pilnā rīklē brēc:"Brīvdienas ir domātas sisīšiem, ibiomaķ, un tagad padomā loģiski, ko tu šo nedēļu laikā iesāksi, a? Dura!" un es nezinu, ko domāt, taisnība vien bija tiem, kuri virs Aušvicas vārtiem uzrakstīja Arbeit macht frei, jo mūžīgais laika trūkums atņēma man fantastisko iespēju pist savu prātu visos tā caurumos, rezultātā izdziedējot mani no lielas daļas nomācošo domu un tādā garā. Tagad derētu atrast kādu veldzējošu divnedēļu nodarbi, kura liktu man mazdrusciņ nedomāt un neostīt spriedzes pārpilno gaisu šajos kvadrātmetros - it kā jau viss ir rožaini, džuisīgi, šainīgi un vēl nez kā, bet tomēr es jūtu kaut ko draudošu, kas vienubrīd lavīnveidā mūs visus te noraks. Ehh. Un papildus šim visam mani rauj plānprātīgas dusmas uz vienu no rava apkopējām, kura pēc skates visus mūsu dienām ilgi gleznotos māla podus un taisnstūra paralēlskaldņus vienkārši izmeta ārā, pirms tam nedodot ne mazāko iespēju tos saņemt atpakaļ - nē, nekādi dižie šedevri jau tur nebija, bet tāpat riebīgi, viss tas ieguldītais darbs un tādā garā. Tā vien gribas jautāt, kāda velna pēc mēs vispār plēšamies uz pusēm, ja mūsu darbus sviež ārā vai arī, ja paveicas, pielieto drusciņ praktiskāk - lai nākamajām paaudzēm būtu, uz kā graizīt papīru, ibioriodežaneiro, vai mēs neguļam naktis un pārdzīvojam par katru nevietā uzkritušo krāsas pilienu tikai tāpēc, lai atstātu mantojumā nevainojami nokrāsotus kartona gabalus, kurus pēc tam bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nākošie kursi sagraizīs ar neskaitāmiem papīrnazīšiem un izmetīs? Žēl, ziniet, laist postā ieguldīto darbu. Bet ne jau par to ir stāsts. Tagad es iešu meklēt sev kādu nodarbi, kura uz brīdi pieklusinās nelabi ķērcošo darbaholismu un neļaus man ieslīgt garlaicībā. Cheers.