Un ir jauki, patiešām ir. Staipos vienā no datorgrafikas telpas mīkstajiem krēsliem un gaidu pēdējos skrīpājumus savā zaļajā sekmju grāmatiņā, ēdu Zanes doto konfekti un klausos kursabiedru murkšķēšanā, sašutuma izsaucienos un smieklos - Lusijas nopīpētā balss, Madaras šļupsti un Cifersona ņerkstēšana. Tīrie jaukumiņi mēs te savākušies, šaubu nav. Bet ne jau par to ir stāsts. Kautkad ārkārtīgi sen te rakstīju, ka gribu būt brīnums, jā, un vakar es ieguvu šādu titulu no visjaukākā cilvēka Latvijā, tā vienkāršā iemesla pēc, ka man padodas vislabākajā nozīmē saraudinoši apsveikumi un tādā garā - ehh, murmuļzvērs, tas pats. Tagad tā silti ap sirdi, visās miesas šūnās sasūcies prieciņš un jācer, ka tas tur tā arī paliks līdz pēcpusdienai, kad būs jāsatiek savu jauno-uzlaboto-nekad nezvanošo cilvēku, un man nav ne jausmas, ko patreiz domāt, kā šis mazkaloriju margarīns izvērtīsies un vai vispār izvērtīsies. Spēks ar jums.