Svētdienas man nepatīk joprojām, ar katru svētdienu arvien vairāk, un man nav ne jausmas, kāpēc tas tā ir. Izvedu sevi pastaigā, ehh, Ķīpsala tumsā ir simtreiz skaistāka nekā saules gaismā, un tas laikam arī ir viss, ko man šovakar gribas teikt - 'ai sink nasing spešal', Slakteronkuļa vārdiem. Jau atkal nespēju iesākt sarunu, saņemties parastajam 'čaukāietkodari' [kuram es saņēmos vakar, bet nespēju saņemties šodien], tīri tehniski jau tur nekā plosoša nav, tikai pārdesmit podziņu piespiedieni un lielais, ķēmīgais Enter teikuma beigās, bet redz, nevaru un nespēju, saskarsmes prasmju un pašpārliecības koeficienti nesen bija tik augsti kā inflācija Zimbabvē, bet nu ir kritušies un nav vairs uzceļami kājās pat ar sūdainu mietu, grr.

Vakara noslēgumam, kā arī tīri for personal reference un lai būtu, ko mazbērniem stāstīt - šī nepārspējamā gada laikā saklausītās pērles, kuras cītīgi pierakstīju savā bordo krāsas plānotājā, kuru kautkad gada sākumā man iedāvināja neizsakāmi jaukā un visādi citādi apburbuļojošā Maija, bet ne jau par to ir stāsts. Autori, ja tādi ir, norādīti kvadrātiekavās.
( klik mī, klik mī! )