15 Decembris 2008 @ 16:32
 
Tā vien gribas priecīgos balss toņos [cik nu priecīgi ar manu šausmīgo balss tembru iespējami] klaigāt tieši tikpat priecīgus saucienus, palaist vaļīgāk zābaku šņores un lekt nevaldāmu polku datorgrafikas telpā - tīri tehniski vēl ir par agru priecāties, bet tomēr, esmu savilkusi kopā visus iespējamos galus un salikusi beidzamos punktus, komatus un garumzīmes. Viss viegli iepuvušo pasniedzēju konsīlijs var drošu sirdi krāmēt visa veida cipariņus pēc sirds patikas par maniem gleznieciski jūtīgajiem smērējumiem - 'pohuj, metāls' [tā man kāds samācīja teikt, es tikai neatceros, kurš konkrēti], vismaz tā man labpatīk domāt šobrīd, šajā konkrētajā brīdī, jo rīt pašā rīta agrumā es izrakšos ārā no gaišzaļā deķīša un kā parasti nodomāšu - džīzas kraist, vai tad šitādus ārprātus var kādam rādīt.
 
 
Sajūta: prieciņš
Skaņa: What The Blood Revealed - Blood on the Turing Machine
 
 
15 Decembris 2008 @ 20:26
 
Patiesībā nolaižas rokas - es, latviešu sieviete, grasos vismaz nelielu sava mūža daļu kaut cik sasaistīt ar radošām nodarbēm, bet gād dēmit, es taču esmu visnemākslinieciskākā persona no visām man pazīstamajām, manī nav ne grama tās šķietamās izsmalcinātības, nav tā dievišķā starojuma, kuru redzu starojam no pārējiem, visiem tiem gudrajiem un skaistajiem, kad tie deldē nošņurkušā paskata molbertus un ar skatienu caururbj gleznošanas telpas uzstādījumus - atzīstu, izjūtu zināmu kaislību pret šīm nodarbēm, tās man padodas visnotaļ labā līmenī un pasniedzēji man pie auss sajūsmā spiedz 'Sakārto līnijas - deviņi!' vai arī 'Jā, tavos darbos ir manāms tas, nu kā lai pasaka - gleznieciskais jūtīgums!', it kā jau nebūtu, par ko sūdzēties, pēc dažiem gadiem man iešķiebs diplomu un palaidīs peldēt lielajā reklāmas dizaina dīķī, bet pašai tomēr liekas, ka ar savām, khmm, izpausmēm es apgānu visu, kas jelkad šajā jomā ir bijis radīts, tā vien gribas izņemt dokumentus no rava un haltūrēt par sētnieci Kurzemes Namos. Kur te gals, kur sākums, šajos pārdesmit vārdos drošvien ir vismaz divdesmit svaigas pretrunas, bet tas jau vairs nav svarīgi, pretrunu beidzamajā laikā ir saradies tik daudz, ka bail pat domāt - piecdesmit astoņi viedokļi par vienu tēmu un nav nekāda kopsaucēja.