Es neiešu uz Andrejsalu naktī, varbūt tā vienkāršā iemesla pēc, ka nemāku to piesmiet, nedzeru lētos vīnus un nepīpēju lētās cigaretes - šajā ziņā es esmu izlepusi kā palaistuve no augstākajām aprindām un varbūt tas ir labi. Ehh, un tomēr, tomēr manu smadzeņu cietais disks ir bojāts fiziski, lai arī cik ļoti man gribētos domāt, ka no turienes tikai jāizdzēš puse dzīves laikā savāktā materiāla un profilakses nolūkos regulāri jāizguļas vai jāpiedzeras - nekas tik vienkārši nenotiek un nekad nekas nav kā pie cilvēkiem, materiālu dzēšana no galvas man sagādā neizmērojamas grūtības un mokas, tāpēc bail pat domāt, kā aizlāpīt diskā izdauzīto gādfakindēmit robu. Nekad mūžā neesmu spējusi saprast, kāpēc vieni visam tam 'shit that happens' tiek pāri ar vienu vai diviem slaidiem soļiem, bet citiem kājas ir no vates un tā viņi arī paliek tajā vienā pusē ar visām savām vates kājām un smadzenēs izkostiem caurumiem, gāž asaras pusdienu salātos vai vakariņu zupā un tādā kondīcijā arī nomirst. Bet ne jau par to ir stāsts, tagad par laicīgākām lietām. Gulēju divpadsmit nāves miega stundas un esmu atjaunotāka nekā jebkad, tas laikam norāda uz kautko labu vai vismaz labāku. Stumju savā neizteiksmīgajā rīklē mandarīnus, to man tagad ir daudz, vesela kaste, 'so cheap and juicy tangerines', piedzeru tēju ar kanēli un krustnagliņām un vēl visādiem garšvielu pasaules brīnumiem un domāju par to, ka vienreiz derētu saņemties, 'sasist visus traukus un sākt jaunu, skaistu dzīvi', kurai man tāpat nekad nepietiek spēka vai apņemšanās, likt mierā pasauli un atlikušo mūžu aizvadīt tādu vienmērīgi piepildītu un prieku nesošu, izvākt savas šmotkas un parpalas no visu to gudro un skaisto cilvēku personiskajām telpām un likties vienreiz mierā, ibioriodežaneiro.