Piektdiena, mīlīši! Un tas nozīmē tikai vienu - šovakar es beidzot iešu gulēt, neraugoties uz to, ka visa vietējā mākslinieku apvienība ar Aneti priekšgalā sauc mani piedalīties dolce vita un visās no tās izrietošajās mistērijās, kuras neesmu baudījusi veselu mūžību un vēl mazlietiņ, pilnīgi vai žēl metas, bet organisms tomēr prasa savu un man atliek tam pakļauties, uzklāt gultu un atjaunot darba spējas.

Godājamā pilsone jumts aplaimoja mani ar manu sirdsmīļo Eiroremontu - nu es varu iet gulēt laimīga, zinot, ka manā gaišbrūnajā plauktiņā mitināsies [cik nu mitināsies, drīzāk naktīs nedaudz pasnaudīs] otra līdz šim labākā latviešu literatūras grāmata un nebūs vairs jātiranizē bibliotēkas tantes. 'This must be my lucky day', kā sacīt jāsaka, bet tagad gan, skalot nost no sevis šīsdienas paliekas un gulēt trejdeviņas dienas.