Kad patīkami zilajā krūzītē savu visiecienītāko Tchibo Exclusive bēršu tik daudz, ka ūdeni vairs nebūs iespējams uzliet, būs sasniegts līmenis. Neraugoties uz negulētajām naktīm, konstanto sava prāta mocīšanu un simtiem citu lietu, dzīve tomēr liekas mēreni skaista, bet varbūt tas tāds efekts tikai. Nezinu. Jau atkal liekas, ka vajadzētu pārstāt te drukāt, bet šī doma ir grēcīga jau pašos pamatos, jo rakstīt man vajag pilnīgi noteikti, tīri tādos profilakses nolūkos, savādāk man tur galvas iekšpusē viss uzies gaisā. Tomēr gribas iegūt kautkādu nebūt anonimitāti [vai mūsdienās anonimitāte vispār pastāv?], puspasaule zin, ka zem šī segvārda rakstos un izrakstos es, latviešu sieviete, jūs mani lasāt un uzdodat jautājumus, pilnīgi nekādas privātās dzīves. Un lai arī cik neiedomājamos zemtekstos un subliminālajos mesidžos es rakstītu, tas tomēr nav īsti tas - gribas runāt īstu vīru valodu, nekādus apkārtceļus, nekādus šifrētus vārdus daiļrunīgu apzīmētāju mērcē [patiesībā tomēr vērtīgi, jo kurš ellē sapratīs, kuru personu es apzīmēju kā 'brīnums ar notecējušu derīguma termiņu' vai tamlīdzīgi?]. Un viss būtu tā, kā tālākajā piemērā: 'jā, mīlīši, vakar es gulēju ar [personas_vārds] piecsimt divdesmit deviņās dažādās pozās un visu mūžu esmu gribējusi [personas_vārds_2] izdauzīt visus zobus, jo ciest viņu nevaru un nekad neesmu varējusi.', mana identitāte paliktu noslēpumā [lai gan visu var atkost, ja labi grib] un cilvēki gulētu mierīgi, nemaz nezinot, ka es ik dienas lamāju viņus no panckām ārā. Drošvien zustu visa romantika, un tomēr - patiesībā jau man nav, no kā slēpties, un ja šonakt nebūtu jāslīkst tušā, es noteikti te atšifrētu visus šeit minētos piedzīvojumus, minot īstos personu vārdus. Lai kā tur arī būtu, īstā identitāte man neliek justies ērti, liek lielu daļu notikumu aizšifrēt vien attiecīgi iesaistītajām personām zināmos apzīmējumos - kāda Jāņa pēc, nav ne jausmas, varbūt man vienkārši ir kauns. Nezinu.