Šeit, zaļajā datorgrafikas telpā ar 309. numuru ir šausmīgas tastatūras, grūti rakstīt. Aizmirsu, ko gribēju teikt, tā ka drošvien tas nebija nekas megagigasvarīgs. Enīvei. Prāts ir kļuvis tik šausmīgi tukšs - nē, tas nav tukšs, tur iekšā tomēr ir kautkāda mistiska domu masa, kuru nevar atšifrēt vai atskaldīt no tās kādu domu vai divas. Neviens vairs neplēšas tur, dziļi iekšā, neprasa pierādīt nezkādu savu taisnību - jāteic, tas ir šausmīgāk, nekā dzīvot ar sūdiem pilnu galvu, jo toreiz vismaz bija, par ko domāt, bet tagad tur nav nekā, pilnīgi nekā, nevar sagrabināt nevienu pašu nožēlojamu domiņu, kurā vismaz piecas sekundes atveldzēties - ziniet, ja acis nemitrina, tās izkalst, mana prāta gadījumā princips ir līdzīgs. Ehh, pilna galva - slikti, tukša - atkal slikti, parunāšu ar jums vēlāk, bet tagad jāvāc mantiņas un jādodas uz māju pusi - negulēt. Priekā.