Nezinu, kura no Adventes vainagā iespraustajām svecītēm šodien jākurina [ak es pagāns!] un vai vispār jākurina, bet tas nebūt nav svarīgi. Vakar runāju ar matīsielas ķēmrausi, lieki piebilst, ka sajutos par kapeiku labāk, varbūt pat par piecām vai piecdesmit kapeikām, tā arī saskarsmes lekcijās mācīja - izrunājot sevi sausu, problēma parasti pati no sevis atrisinās stāsta vidū. Tāda laba sajūta, kā sacīt jāsaka, un ir pamats domāt, ka kautkāda nebūt ķīmija starp mums vēl tomēr nav īsti beigusies, jo vienmēr pēc šādām bezgalgarām sarunām mani endorfīni šķīst un pludo vēl ilgu laiku pēc tam, pilnīgi tā kā baložpilnie pagalmi dziedāja savā priecīgajā dziesmiņā, pie kuras es kautkad vasaras sākumā dzēru Moku ar pienu un domāju, ka dzīve neapšaubāmi ir skaista - 'Tu neticēsi, kāda laime, ak, kāda laime, es sarunājos ar tevi!' Tagad tikpat priecīgā kondīcijā derētu iztīrīt savu dzīvojamo platību, jo nebūt negribas, lai te sāk mitināties čūskas un tamlīdzīgi zvēri, tā jau tas ir, pēdējoreiz es te veicu ģenerāltīrīšanu kautkad septembra sākumā un lieki piebilst, ka pašai bail vērt durvis vaļā. Spēks ar jums.