Redzu skaistus sapņus jaukās krāsās, par divriteņiem un peļķēm, es esmu cigarete tu esi lidmašīna un es tevi ķeru ķeru ķeru, nolīmēju tavas mājas notekcaurules ar Kristiānijiem un lienu visām pudelēm par korķi. Ēdu rīsus ar dakšiņu, jo nemāku ēst ar irbulīšiem [bet Klinta pat makaronus ēd ar irbulīšiem]. Vakar tramvajā redzēju Regīnu Spektori, šodien pičupačājoties dušā, redzēju savu kaķi staigājam pa griestiem, tas ir kautkāds ārprāts, kas ar manu galvu darās. Šī ir skaista pirmdiena, kā jau pirmdienām pieklājas, šādās dienās ir jāiet uz staciju vērot vilcienus un uz Latgalīti kaulēties par mūžvecām bleķa nozīmītēm, kuras man patiesībā nemaz nevajag, vēl es pa ceļam iegriezīšos pie veco avīžu tirgotājiem, izšķirstīšu visas tur atrodamās krustvārdu mīklas un dārzkopības žurnālus, varbūt pat atradīšu kādu Veto numuru, kuram uzmetīšu savu brillēs ietērpto maniakālo aci un samaksāšu dīlerim 80 santīmus, tos pašus, par kuriem nenopirku alu, jo dzert es vairs nealkstu un labi vien ir, 'dzer jau bezmaz visi, bet man riebjas, ka dzer tieši tu.' Kā teiksi, māt.

Kaķis barojas ar ķiršiem un gailenēm [veģetārietis hrenovs, haha] un man ir tāda stipra aizdoma, ka tas veco avīžu tirgonis man vienmēr pietaupa pašu pēdējo Veto visā savā stendā, jeb varbūt man vienkārši ārkārtīgi veicas. Latgalīte ļoti smaržo pēc mana opja garāžas - veci dzelži, tikpat vecas grāmatas, pelējums, rūsa un vēl daudz visādu citu lietu aromāti sajaukušies vienā vienīgā bērnības aromātā. Stiepu cauri Vecrīgai puskilogramu ķiršu un kāds akordeonists deva vaļā Amēlijas valsi, nudien neatkārtojams moments un vispār pilsētā bij daudz muzikantu, tostarp divi ģitāristi un viena koklētāja, skanēja jau nu fantastiski un ja man būtu teikšana, es viņiem noteikti liktu iesildīt Sigur Ros.