Man šodien sastādīja pirmo protokolu visā manā mūžā, lika daudzās vietās parakstīties un solījās nosūtīt pavēsti par ierašanos uz rajona komisiju, sajūta tāda, itkā čekisti būtu pie dziesmas paņēmuši, un viss tikai dēļ vienas draņķa pazaudētas pases. Haha. Šodien mēnesis, kopš nekā vairs nav, un es esmu pie visa puslīdz pieradusi, eju ārā un kontaktējos ar cilvēkiem, nelietoju reibinošos līdzekļus, integrējos atpakaļ savā parastajā vidē un varbūt pat jūtos laimīga, varbūt, nezinu, nē, ne pārāk. Ciest nevaru šo savu ieradumu - skaitīt laiku turp un atpakaļ, līdz notikumiem un kopš notikumiem, bet pieradumam liels spēks esot. Marinējoties rindā pie pasu daļas un gaidot durvju atvēršanos, lasīju Bankovska 'Eiroremontu' un sirdī/prātā ieķērās grāmatas pirmais teikums, kurš ir ellīgi garš un kuru citēt man absolūti šeit negribas - ja gribēsiet, paši sameklēsiet grāmatu un izlasīsiet, galu galā. Bet nu хватит ля-ля-ля, ārā ir apburoši zilas debesis un mana sirds šodien darbojas apburoši vāji, sirds drapes nav un svaigs gaiss vienmēr man ir nācis par labu. Cheers.

Lasu kautkādu Ofēliju Morfiju iekš Wordpress un, hmm, atzīstu par labu esam. Un man ir sasodīts prieks, ka Daksis un stipra/salda melnā tēja dara mani par kapeiku laimīgāku gan labos gan nelabos dzīves brīžos. Šis ir labs brīdis.

Visai slimīgi ik dienu maniakāli dežūrēju pie sava putekļainā portatīvdatora un lietū izmirkušā telefona, atgaiņāju mūžīgos taureņus [tie laikam no bada] un gaidu gaidu gaidu, sagaidu kādu pavisam niecīgu vēsti no TĀS pasaules, noriju kaklā sakāpušo kamolu, pie sevis nodomāju ikvakara domu un aizmiegu - 'Tā būs labāk, varbūt nē, bet savādāk.'