Vakar man drošvien bij kautkādi apziņas traucējumi vai kas tāds, bet nu tas nav svarīgi, jo pēc tam vakars noslēdzās ar kafiju [kāds grēks, es nemaz nedzeru tādu brīnumu] un neapturamiem smiekliem par vakara filmām un [n]Eirovīziju. Prātiņ, nāc mājās vienreiz. Jelgavu pasūtījām diriģēt, jo tur cilvēku daudz un skulptūras kūst vaļā. Priekškam mums kautko otršķirīgu, ja varam dabūt kautko pirmšķirīgu. Histēriskus smieklus, piemēram [ja es smietos tik daudz kā Pata, es drošvien dzīvotu mūžīgi]. Bet nu jā, ko nu par tādiem sīkumiem, Jelgava neaizbēgs no savas dislokācijas vietas. Mamma vāra auksto gaļu [cik īpatnēji, termiski apstrādāt kautko, kas finālā būs auksts un želejains], un man vajagvajagvajag uz Bolderāju, ķert kadrus, brauciet kāds līdz jel un dariet mani laimīgu.
Un čau Klinta, es jūtu, ka tu lasi. :)

Ēdu kārtējo kulinārijas brīnumu un domāju par to, kā mēs kādreiz visus tos pavāršovus skatījāmies - ja taisīja kautko patiesi daudzsološu, grābām pēc papīra un zīmuļa, centāmies saklausīt katru sastāvdaļu un pierakstījām procesu visos sīkumos. Tagad viss ir internetā, mī un žē, "esi cilvēks, sameklē man receptīti tai tortei, ko vakar taisīja".