Šodien te ir ļoti gaišs, viss tāds saulstariņu piespīdēts. Izpirkām bezmaz vai visu papīrveikalu, toties nu man ir kartons tāds un kartons šitāds, visus drausmīgos vatmaņus un skičpapīrus neskaitot, manuprāt es aptuveni otrā kursa vidū vienkārši pakāršos, bet tāds nu reiz ir tas liktenis, 'aizžmiedz acis un rij lejā', jo māksla ir mirusi un students ir nekrofīls. Puspasaule apspriež manu matu krāsu [kas ellē ir tik īpašs sarkanos matos?] un mana homoseksuālā tante sūta īsziņas mammai, lasu Rokupāciju [Maijas vārdiem - rozā ķieģeli] un priecājos par to, ka grāmatas vienmēr ir spējušas mani aizraut, neatkarīgi no diennakts laika, sāpēm labajā ceļgalā, mēness fāzēm, pašsajūtas un vēl viskautkā cita. Tomēr paies laiks, līdz es atkal spēšu lasīt Neiburgu, bet ko nu par to, un vēl man ir perversa vēlme pakūpināt Marlboro Lights, ehh, jaukie dūmi dūmiņi.