Šodien ārā spīd saulīte un ir silts pēc vella, tas protams ir jauki un apsveicami. Krītu kaifā no tā patīkamā rajoniņa, kas sākas kautkur ap Ziedoņdārzu, Artilērijas ielu un vispār ap Maijas māju kautkur, tur ir jauki un omulīgi. Nākamā aktualitāte - vizinājos savā sirdsmīļotajā piektajā tramvajā uz mājas pusi un pieredzēju tādu drāmu, ka nu tikai - sēž vagonā māte ar meitu, māte visai veca un ar kruķīti, meita arīdzan vairs ne pirmā svaiguma. Jā, tā nu viņas tur sēdēja, un meita lēja asaras, nepārtraukti atkārtojot "mammu, lūdzu neej prom", bet māte bij tāda tīri žultaina vecene un nepiekāpās ne par kapeiku, atbildot, ka šeit ir sabiedriskais transports, nevis trako māja. Jā, scēna turpinājās līdz pat Eiženijas ielai, kur abas izdomāja kāpt ārā un turpināt sarunu pie pasta nodaļas. Patiesībā man viņu abu bij žēl, tāpat kā to putniņu, kurš šodien mira nost pie GC. Un vispār mana Rīga atkal ir tūristu piesārņota, nu beidziet te braukt vienreiz. Gāju mājās un apkārt valdīja klusums, nebija dzirdama pat tā rūpnīca vai kas nu tur, jo tam brīnumam tur galapunkta rajonā rūcot, man vienmēr liekas ka smadzenēs koncertē Imminent Starvation ar labāko dziesmu izlasi. Smiltis un putekļi čirkstēja pret manām zolēm, un debesīs lidinājās sarkana lidmašīna. Piededzināju zupu katliņā, kā tas vispār ir iespējams, šī noteikti nav mana diena un vispār vainojiet mēness fāzes, vienmēr jāvaino mēness fāzes. Vēl man patīk ziedošo plūmju/ķiršu/whatever smarža gaisā un vispār viss ir baigi jauki, ja vien man nebūtu smagi ap sirdi, bet ne jau par to ir stāsts. Cerībiņa novārgusi, bet turās, nu zin, maybe she will [dieviņtētīt, I hope she will!] un varbūt manas lūgšanas uzklausīs Ūsiņš, Dionīss un Kecalkoatls, jo man takš vajag tikai laimīti, to parasto pelēko. Pilsēta kļuvusi par dažiem Kristiānijiem bagātāka, tie ragainie ķēmi drošvien kādreiz pārņems pasauli. Cerēsim.