sapņu pils.

ar katru minūti tuvāk laimes pilniem mirkļiem.

es īstenībā nemaz nedusmotos, ja Rīgā pazustu elektrība. un ja vētra turpinātos vēl kādas pāris dienas. tad moš es vismaz palēnām atgūtos no pēdējo dienu uzdzīves.

šodien uzcirtusies.
ar sesto prātu jau esmu iekš rītdienas.

man patīk ārējais laikapstāklis. varētu laikam stundām klaiņot pa nekurieni un baudīt katru vēja brāzmu. vienīgi mazliet bail paķert kādu koku uz galvas. bet vispār plāns šim vakaram ir doties bezgala garā vientulīgā pastaigā pa tumšiem un klusiem lauku ceļiem un taciņām kuras zinu vienīgi es.

mana rīcība kļūst pārāk prognozējama.

Tātad šīsnedēļas brīvo dienu plāns arī sastādīts un izklausās apmēram tā: piektdienas vakarā pēc darba doties mājās un izsildīt savus sāpošos kaulus un muskuļus kārtīgā pirtī ar visiem krēmiņiem un mediņiem. pēcāk kārtīgi izgulēties, lai no rīta varētu celties un nedaudz pavākt māju, pamīļot bērnu un vajadzības gadījumā parosīties iknedēļas mežadarbos, kuriem gan man laika diezin vai būs. tad jau pulkstenis rādīs apmēram pusdienslaiku, kas nozīmēs, ka jālien dušā un jāsāk taisīties uz Rīgu. Jāpagūst iztaisnot mati, septiņas reizes pārģērbties un sadusmoties par to ka nav ko vilkt mugurā. Tad vēl jāpiepindzelē aces un lūpas. un tad jau būs iegūts apmēram tāds paskats, ka drīkst iet ārā no mājas. Rīgā protams vēl jāizdomā dāvana ko dāvināt vienam no labākajiem draugiem, bet ņemot vērā ka viņš ir vīrietis tas varētu sagādāt zināmas problēmas. Tad jādodas jau laicīgi ciemā pie šamēja, jo mana labā sirds jau kā vienmēr apsolījusi piepalīdzēt galdaklāšanas un salātiņsmalcināšanas darbos. Kamēr tas viss tiks apdarīts vakars jau arī būs klāt. Tad vien atliks apcelt glāzi par jubilāru un atvadīties no skaidrā prāta. Nenoliegšu, ka šī varētu būt viena no patīkamākajām nedēļas nogalēm, jo satikšu ļoti daudzus sen neredzētus cilvēkus, bet no otras puses ierasties vienai, ja ielūgums adresēts divām personām laikam nav tas patīkamākais.

māi deār dairī, i džast vanted tu tel jū zat ai fīl sō gud tudej. evrīsing iz ok.

nedēļas nogale bez cibas bij diezgan mokoša. ik pa laikam iemetu aci, moš ka tomēr strādās. bet nu ņikā. enīvej, būtu tik gaudusies par netaisno dzīvi. par to kā es ar cirvi rokās joņoju pa mežmalu un grāvi tīrīju. bet vismaz jūtos varena, ka kaut ko tādu spēju. pagaidām visi locekļi ar ir klāt, bik labā roka sāp/tirpst un pārējie muskuļi reaģē uz jeburu kustību. bet esmu dzīva.

domu mudžeklis manā galvā. nespēju reāli atrast ne sākumu, ne beigas. vairs nav bail, bet tagad ir vēl dīvaināk. gribās pretoties visam, kas ar mani notiek. nolīst maliņā un pavērot no malas.
emocijas ar sataisījušas nopietnu bardaku. nesaprotu kāda ir mana nostāja pret dažiem cilvēkiem. katrā ziņā tā noteikti nav vienaldzība. bet atšķirt naidu no mīlestības ar nespēju. to laikam sauc par slimīgu māniju sakārtot visu pēc kaut kādas [ne]noteiktas klasifikācijas, kas šobrīd vienkārši vēl nav definēta manā galvā.
*pārliecība šobrīd ir tikai par trīs cilvēku nozīmi manā dzīvē.

rīts pienāca auksts un nepatīkams. ārā pīpējot nosala pirkstiņi, aš būs jāsāk cimdiņi valkāt pat pīpēt ejot. aizvien biežāk sāku apsvērt domu par izdzēšanos no draugiem punkts el vē. tāpat mani atradīs tie, kam vajadzēs, a pārējiem jau viena alga par mani.