sapņu pils.

vakar vakarā beidzot slūžas vērās vaļā un asaru plūdi par tēmu 'nespējupieliktpunktu,betvajag!' lija ārā, tā, it kā kāds būtu atgriezis krānu, vai arī tas viss, ko es krāju sevī būtu sasniedzis kritisko atzīmi. sēdēju sava varžu dīķa maliņā un raudāju. žēloju sevi.
lai neliktu pašiem tuvākajiem justies vainīgiem klusi ieslīdēju piemājas mežiņā un devos savvaļas īrisu medībās. uzkurinot sevi vēl vairāk klāt nācā asaru plūdi par tēmu 'kamestādavajadzīga?' un 'kāpēctiešiarmanitānotiek?'
kad saule jau sāka lēnām ripināties uz leju un mežs vairs nešķita kā labākais draugs lēnā klusā solītī devos mājup. ejot gar kaimiņmāju mani noķēra kaimiņš, ar kuru bērnībā agrāk smilškastē kopā sēdējām.
mums toreiz bij lieli plāni -> bijām nolēmuši turpat smilškastē izrakt pazemes māju, lai būtu kur paslēpties no visiem. protams, tagad tas šķiet smieklīgi, bet vakar es par tādu slēptuvi būtu atdevusi savu kreisās kājas mazo pirkstiņu. paši nebijām redzējušies gadus piecus. ja neskaita tās pāris reizes kad garām ejot uzsaucām 'čau'.
tad nu vakar mani tādu ar aizpampušām, noraudātām acīm man sanāca uzskriet viņam virsū. un tikai tagad es pamanīju, ka no tā mazā blondā puisīša ir izaudzis fantastiski stalts un skaists vīrietis, ar patīkamu humora izjūtu un tādu balss tembru no kura skudriņas pār muguru skrien.
redzot manu dvēselisko sabrukumu viņš mani mierīgi aizveda projām no liekām acīm un pāris stundas sēdēja netālu no manis un melsa niekus kopā ar mani, lai tikai es mazliet paceltu savu snīpi augstāk un es pasmaidītu. pēc tam es gādīgi tiku sabarota ar siltu kafiju un nogādāta mājās.

piektdien atkal iesim gulēt pļavā un dzert tēju. skatīties mākoņus un melst niekus. smieties un klusēt.