Life is what you are making

Šodien man neremdināma apetīte, varētu visu ledusskapi iestūķēt. Bet ne par to ir stāsts.

Garastāvoklis:: blank

Nu ir otrā diena, kad esmu Ģirta personīgais šoferis. Un, lai gan vakar biju pārbijusies tikpat kā līdz asarām, braucot no Brenguļiem tā pa īstam aptvēru, ka esmu pilnīgi viena! Tētis agrāk teica, ka tā esot labākā sajūta, man negribējās piekrist. Un, ja nu kas?! Un tomēr vakarā, braucot viņam pakaļ, sajutos labi, skanēja vecās "Green day" dziesmas diskā, un es dziedāju līdzi. Jo, kad ir Ģirts, tad tomēr ir lielāks stress, situācijās, kad nespēju izlemt, jautāju viņam stresainā balsī - un ko tagad? Kā tagad? Bet, kad esmu viena, ir teju sekunde laika pieņemt lēmumu. Gribētos teikt, ka mans eņģelis mani sargā.

Garastāvoklis:: peaceful

Šodien šis būs jau trešais ieraksts, bet man ir nereāli daudz domu un emociju. 

Garastāvoklis:: accomplished
Mūzika: Pink Floyd - We Don't Need No Education

Zvans no mammas, no nometnes Engurē. Tur daudz jāmeditē, bet mamma to nemāk. Laikam arī man labākā meditācija ir rīta skrējiens, kad sakārto domas un viss. 

Garastāvoklis:: artistic
Mūzika: Hurts - Wonderful Life

Ar ko lai sāk? 

Garastāvoklis:: anxious
Mūzika: Pink - Here Comes the Weekend

Kā man skauž! Visiem sociālajos tīklos ir bildes no izlaidumiem, bet man vēl vesels gads. Un tomēr, tā pat varbūt ir labāk. Kas zina. Šodien biju skriet, pēc dušas tāpat visu dienu svīdu, bet te, vienā brīdī mēs kafejnīcā ēdam, bet tad jau uzreiz lietus gāž. Gāž kā ar spaiņiem... un ir tumsa...

Garastāvoklis:: blah

Esmu apmaldījusies dziļi, dziļi kaut kur. Pati savā dzīvē. Vismaz viens man ir skaidrs - mana ģimene ir pati labākā pasaulē. Šobrīd vairs ar nekas nerakstās

Garastāvoklis:: artistic

Jau piekto dienu sanāk, ka esmu atpakaļ Valmierā. Tad beidzot ir laiks piesēsties un kaut ko uzrakstīt. Godīgi sakot, mājās viss labi, nav vairs lielo kašķu, lai gan vakar vienu brīdi tāpat atradām par ko sakašķēties. Mājās ir labi, bet tagad Ģirts ir darbā un ir mazliet vientulīgi. Tajā vakarā, kad Una, māsa, tētis un mamma aizbrauca, es raudāju un raudāju . Aptuveni tā, kā raudāju, kad aizbraucu uz Jelgavu . Biju pa mēnesi paspējusi pierast un pēdējais vakars pie Mušiņas un opja vispār bija kā labākajiem draugiem - ar šampanieti, šokolādi un atklātām sarunām līdz pusnaktij. Kopumā es gribētu, lai visi mani jelgavnieki zina, cik ļoti es viņus mīlu...

Garastāvoklis:: artistic

Es nopietni šeit būšu atpūtusies kā nekad. Nav garu stundu pie datora.. Esmu izlasījusi divas biezas, brīnišķīgas grāmatas. Mazāk kā nedēļa un būšu jau mājās.. Šonakt man bija sapnis. Es redzēju savu meitu Kati, viņai tur gan bija jau kādi 4 vai 5 gadi, redzēju arī sevi un Ģirtu, un man bija liels puncis. he he. Tāds kopumā jauks sapnis. Vēl redzēju Domburu, ka viņš atgriezies žurnālistikā. Svētdien uz Rīgu. Rīt vēlēšanas, pirmdien omei vārda diena. Un jau ceturtdien atpakaļ. Es visvairāk gribētu darbu. Lai nav ne santīms jāņem no vecākiem, man jau ir 22!!! Un janvārī paliek tikai bakalaura konsultācijas, vajag noteikti vajag sameklēt darbu!!!!

Garastāvoklis:: chipper

Es esmu iemācījusies to, kas bija neiespējami. Es elpoju guļot caur muti pat, kad deguns ir vaļā. un es jau kādu laiku nelietoju tradicionālos degunā pūšamos aerosolus .. vakar mamma man nopirka C vitamīnu, tieši tādu kā bērnudārzā - mazas dzeltenas bumbiņas, iekšā skābumiņš! tādas es lietoju pirms kādiem 18 gadiem. vakar pa dienu ar Ģirtu mierīgi uzklausot un pat brīnos, kā mēs tā viens otru uzklausījām, ilgā sarunā izrunājām visu. tagad skatīsies, kā būs. vakar viņš man atrakstīja, ka gaida mani mājās. beidzot. man patiesībā ļoti gribas mājās, vienkārši gulēt savā gultā ar ventilatoru, savu balkonu.. ja godīgi, man tikai bail par čiepiņu, jo šobrīd viņš ir kūrortā. es lasu jaunu grāmatu, un, jā, par mani var smieties, jo tie ir romāni Danielas Stīlas stilā, par trīsdesmitgadnieku dzīvēm. Es pat pārsteidzoši tuvu tām jūtos. Lasu, kā galvenā varone ir stāvoklī un man pašai tāda sajūta. Es pamostos no rīta un man jau nav spēka, varbūt tāpēc, ka guļu par ilgu, līdz kādiem pus11. Tad es apēdu kaut ko un man paliek slikti. Slikti tā, ka gribas ēst un ēst. Es vakar uzsildu makaronus ar gaļas mērci, šodien kartupeļus ar olām, ka liekas - es apēdīšu visu, visu! bet tad apēdu gandrīz visu un man ir atkal slikti. Paiet trīs stundas kopš pamostos un eju atgulties, jo esmu pārāk nogurusi. vai tas ir normāli? un pats interesantākais, zvana parastais telefons, es pieeju un otrā galā man saka - Labdien! Ar Jums vēlas runāt Saskaņas centra pārstāvis. Nopietni?! Viņi tagad arī zvana uz mājām? Tikai Saskaņas centrs? Un tāpēc, ka dzīvoju Rafā?!

Garastāvoklis:: exhausted

ir grāmatas nosaukums, kuru aizrautīgi lasu! 2009.gadā mamma pirmajā lapā bija ierakstījusi, ka tā ir labākā grāmata, ko viņa ir lasījusi. Un es ieteiktu izlasīt, ja pēkšņi ir nožēlojama romantiķes un dzīves pārdomu sajūta. Autore ir kāda itāļu rakstniece - par dzīvi un attiecībām. Tad nu tā. 3dien vakarā Ģirtam nomira ome, un es biju pirmā, kam viņš raudot zvanīja. Tā mēs norunājām līdz pusnaktij. Bet kopumā neesam runājuši kopš vakardienas pusdienslaika. Neviens no mums neaizsūtija otram īsziņā - arlabunakti . Vakar ciemos bija Jana, un mēs daudz domājām, kāpēc vienkārši nevarējām iestrēgt Spīdolā? Nu nevienam, nevienam viss nav super ideāli. Varbūt no malas mums izskatās, ka Rūdim ar savu Anci ir, bet kas gan zina, kā ir patiesībā. Un tomēr es pati tagad esmu nonākusi uz robežas 50 pret 50. Pavadīju Janu un mājās atnācu, mamma prasīja, kad būs bēres, ka vajagot kādas puķes aizsūtīt utt. bet mēs neesam runājuši. Aizgāju gulēt desmitos vakarā, bet neesmu gulējusi tikpat kā nemaz. Es sāku apsvērt visas dusmas, ko man ir sagādājis Ģirts, visus mīnusus, kas man riebjas, un kurus, iespējams, man neizmainīt. Tad pagriežos uz otriem sāniem un atceros plusus, kā viņš ir par mani rūpējies, kā agrāk izrādījis savas jūtas, kā atspēries šurp, kā mēs filmējām saullēktu aukstumā no rīta. Četros es neizturēju un aizgāju uz virtuvi lasīt savu grāmatu, pussešos kaut kā aizmigu, bet septiņos visi rosījās uz darbiem, es arī palasīju un piecēlos. Brīžiem man liekas, ka to mīnusu tomēr ir daudz un daudz arī pacietusi esmu es, protams, pati neesmu jau ar ideāla, bet brīžiem, piemēram, tagad man liekas, ka man viņu vajag.

Garastāvoklis:: anxious

Nu man ir 22 gadi, bet ar katru gadu vairāk šķiet, ka viss paliek sūdīgāk. Vismaz temperatūras man nav. Tad nu tā... Ģirts vakar atnāca, naktī mēs gulējām kā mājās, nevaru aprakstīt to laimes izjūtu. Viņš pat galviņu uzlika uz mana spilvena, tad man uz krūtīm, spiedās man klāt. No rīta runājāmies, es saprotu, ka daudz kur ir mana vaina. Jā, es pēdējā laikā nekopu sevi, nestaigāju kā lellīte, jā, es viņa zeķes skapī iemetu un jā, es reti pagatavoju garšīgas vakariņas. Jā, es par daudz iesaistu citus cilvēkus. Tagad viņš ir aizbraucis un mana ģimene domā, ka pavisam. Es gan nezinu, ko domā viņš. Mēs gan atkal mīlējāmies un es viņu pavadīju, apskāvāmies, sabučojāmies, bet kas būs tālāk? Es esmu kā būrī, jo neviens, neviens nezina, kā es jūtos. Un es nezinu, kā būs tālāk. Viņš taču atbrauca, bet mēs atkal sakasījāmies vakar. Tagad nav man ziņas, viņam izlādējies telefons. Man gribas aizbēgt, bet es pati nezinu, kur.. Es gribu mājās :(

Garastāvoklis:: apathetic

ārā ir karsts, pārāk karsts, bet es esmu slima. visu ziemu izturēju bez kakla sāpēm, bet nu man sāp kakls, ir iesnas, kas pats par sevi un sāp iekšā plaušas. ir jādzer karstas tējas. un nē saldējumam. es gribu mājās, es gribu savā gultā, kur sega ir vēsa, kur ir ventilators un pats galvenais - blakām Ģirts. Rīt būs nedēļa kopš esmu šeit, nav jau slikti, bet man šķiet, ka jaukāka pret visiem esmu, kad esmu šeit retāk, man vajag būt šeit retāk, man šī nedēļa liekas par ilgu, bet priekšā vēl trīs tikpat garas..

Garastāvoklis:: angry

vispār nespēju noticēt, ka ir 16.maijs! Jau! Šorīt sāku lasīt grāmatu "Mīlestība ilgst trīs gadus". Vai tiešām? varbūt tā spēcīgākā.. varbūt vienkārši tas trešais gads ir jāpārvar? Es gan šobrīd nezinu, kas būs ar mums.. noraudājos vakar kādu stundu bez apstājas, it kā jau tā nebūtu grūti, man vienu projektu atsūtīja, kas jādara kā brīvprātīgajai pēc šīs prakses. gribēju darīt, darītu, bet šobrīd emocionāli esmu nekāda. es negribu būt kā tas džeks no grāmatas [starp citu, autobiogrāfiskas], kas tagad aizmirstas kā vien prot, bet atnāk mājās, priekšā ir baisa nakts, jo nekur jau vairs neaizbēgsi...

Garastāvoklis:: anxious

es jau parasti sen mājās gulētu, šeit es saprotu, ka nāk miegs, bet es neuzvedos dabiski, nedaru to, kas ierasts un arī vēl neguļu. lasīšu žurnālu līdz izslēgšos vai atkal bezjēdzīgi vāļāšos. neesam ar ģirtu runājuši kopš vieniem. viņš 100 punkti guļ, bet par vajadzīgu sazināties ar mani neuzskata. es to jūtu pēc savas intuīcijas - viņam sen viss ar mani cauri. man tā liekas. bet sāp. un apziņa, ka man tik ļoti gribas mājās, bet mājās es iespējams vairs nekad nebūšu pavisam kā mājās. tur tā nejutīšos. es apzinos, ka vienai tagad tur būtu vēl drausmīgāk nekā šeit, kur vismaz ir kāds cilvēks, bet tik un tā. mušiņa tikko runāja ar rasmiņu, jā , viņai ir nenormāli grūti būt prom, zviedrijā vienai.. TĀLU NO MĀJĀM... :(

Garastāvoklis:: blah

jau ceturtā diena šeit.. un smejos es tikai ar māsu. zinu, ka nav pareizi smieties, par ko mēs smejamies, bet tad vismaz smejamies. ir grandiozi plāni manai dzimšanas dienai un brauciens uz liepāju, vēl akvaparku, bet mani tas patiesi laimīgu nepadara. nekas... man liekas, ka es laimīgāka būtu kaut vai aizbraucot ar ģirtu uz maximu. es nezinu.. vai maz var būt iespējams, ka tu tam cilvēkam neesi vajadzīgs? vienkārši vairāk neesi vajadzīgs un tevi var izmest mistkastē? es tiešām tā jūtos. tagad arī nerakstīšu, nezvanīšu, redzēs, cik ilgi tas tā turpināsies...

Garastāvoklis:: apathetic

ir otrā diena, kad esam ar čiepu jelgavā.. es pat nezinu, ar ko lai sāk. vakar kaut kā nebūt aizmigu, kad vismaz divas stundas nomocījos. izskatās gan, ka kaķim šeit patīk. es gan jūtos sagrauta. vakar pirms nakts gan ar ģirtu novēlējām viens otram bučas, bet gājām gulēt vairāk kā 100 kilometru attālumā viens no otra. es pamodos desmitos. savācos, paraudāju un aizgāju tepat uz baznīcu. nokavēju dievkalpojumu gandrīz stundu, bet tas nekas, man vajadzēja būt tur un nokrist uz ceļiem. kaut cik labi es jutos, kad ar māsu izgājām ārā. šķiet, ka viņa vienīgā domā, ka mēs ar ģirtu būsim vienmēr kopā. pārējie tā nedomā. mēs paskrituļojām, pasmējāmies, pastaigājāmies un runājām uz soliņa par puišiem. viņa ir vienīgā, kas mani šeit saprot.. tagad esmu atpakaļ jāņielā, tā arī neesmu pīpejusi kopš vakardienas pēcpusdienas . lai gan izdevības bija 10000... nezinu, kas ar mani. gribētos, bet tad man vajag absolūti manu vietu, vienai... ar ģirtu nebijām runājuši kopš es aizgāju uz baznīcu.. tad viņš man piezvanīja, teica, kad atbrauksim mājās, aizbrauksim pie viļņa. es jau gribu mājās, bet tas nav iespējams :( turklāt viņam operacija parīt, mēnesis ir tik ilgi

Garastāvoklis:: depressed

Pēc pusstundas man būs pakaļ tētis, mēs tagad mēnesi ar Čiepiņu dzīvosim pie opja un omes. Būs drausmīgi grūti.. Ir grūti. Bet mums ar Ģirtu ir pauzīte, kas zina, varbūt vispār viss.. :( Esmu sakravājusi mantas, bet vēl joprojām man tas neliekas reāli. Esmu izraudājusi visas acis. Viņš gan mani šodien samīļoja un iedeva buču uz lūpām, teica, lai braucu, lai varam izvēdināt galvas. Uz mēnesi... Viņš man piezvanīja un teica, lai neraudu, bet es nezinu, vai viņš kaut ko vēl jūt, vai nejūt? Katrā ziņā paņēmu viņa dāvāto krūzi līdzi, kuru neesmu vēl lietojusi, aizsūtīju sms, uz ko viņš vien atbildēja - paņem, paņem... :( es esmu drausmīgi, drausmīgi bēdīga.

Garastāvoklis:: apathetic

Vakar diezgan pozitīva diena, pavadījām lielāko dienas daļu pie ūdeņiem, vēlāk es kā mazs bērns aizmigu mašīnā. kopumā vēlētos kaut brīvdienas nekad nebeigtos, nu vismaz vēl nedēļu. man jau skola iet uz beigām un darīt arvien mazāk ir ko, tāpēc gribas, lai ģirtam arī brīvs, bet nekā. tāpēc laikam labi, ka uzņēmos praksi uz visu vasaru, citādi es nevaru. it kā sāku gatavoties eksāmenam, kas būs tikai desmitajā, vienkārši kūkot es nemāku. prasās pēc cilvēkiem, kojās nekad nebiji viens, nu varētu vismaz nedaudz tuvāk rūtai vai anitai dzīvot. stulbums!

Garastāvoklis:: annoyed