Life is what you are making - Komentāri

Es esmu iemācījusies to, kas bija neiespējami. Es elpoju guļot caur muti pat, kad deguns ir vaļā. un es jau kādu laiku nelietoju tradicionālos degunā pūšamos aerosolus .. vakar mamma man nopirka C vitamīnu, tieši tādu kā bērnudārzā - mazas dzeltenas bumbiņas, iekšā skābumiņš! tādas es lietoju pirms kādiem 18 gadiem. vakar pa dienu ar Ģirtu mierīgi uzklausot un pat brīnos, kā mēs tā viens otru uzklausījām, ilgā sarunā izrunājām visu. tagad skatīsies, kā būs. vakar viņš man atrakstīja, ka gaida mani mājās. beidzot. man patiesībā ļoti gribas mājās, vienkārši gulēt savā gultā ar ventilatoru, savu balkonu.. ja godīgi, man tikai bail par čiepiņu, jo šobrīd viņš ir kūrortā. es lasu jaunu grāmatu, un, jā, par mani var smieties, jo tie ir romāni Danielas Stīlas stilā, par trīsdesmitgadnieku dzīvēm. Es pat pārsteidzoši tuvu tām jūtos. Lasu, kā galvenā varone ir stāvoklī un man pašai tāda sajūta. Es pamostos no rīta un man jau nav spēka, varbūt tāpēc, ka guļu par ilgu, līdz kādiem pus11. Tad es apēdu kaut ko un man paliek slikti. Slikti tā, ka gribas ēst un ēst. Es vakar uzsildu makaronus ar gaļas mērci, šodien kartupeļus ar olām, ka liekas - es apēdīšu visu, visu! bet tad apēdu gandrīz visu un man ir atkal slikti. Paiet trīs stundas kopš pamostos un eju atgulties, jo esmu pārāk nogurusi. vai tas ir normāli? un pats interesantākais, zvana parastais telefons, es pieeju un otrā galā man saka - Labdien! Ar Jums vēlas runāt Saskaņas centra pārstāvis. Nopietni?! Viņi tagad arī zvana uz mājām? Tikai Saskaņas centrs? Un tāpēc, ka dzīvoju Rafā?!