running to stand still

I

uz ielas nejauši satiku Paidžāru, kurš atzinās, ka reizēm lasa manu publisko cibu. papļāpājām, papļāpājām, līdz viņš izmeta lielisku frāzi, runājot par anonīmajiem komentētājiem un to, kāpēc viņš nekad nekomentē anonīmi:

''es nezinu, cik daudz tu zini par vīriešu anatomiju, bet vīriešiem ir tā, ka ar katru reizi, kad komentē anonīmi, tavs pimpis sarūk.'' tā, lūk, anonīmie komentētāji!

II

telefona saruna ar māti, kura izvairīgi visu laiku atvadās:

- mamma, izklausās, ka tu negribi ar mani runāt!

- negribu! 

- me šokā -

mamma turpina: man šodien bija septiņi pacienti un divdesmit studenti, (un visi stulbi)

bet tagad es mācos rītdienas eksāmenam un cīnos ar vēlmi sakārtot istabu.