04:23 pmsēžu pie vecākiem un strādāju, kārtoju epastus un rakstu mazas vēstulītes, jo vienmēr ir nepieciešams radīt iespaidu, ka esi pieklājīgs un kārtīgs cilvēks, jo galu galā daudz ko izšķir tieši tava personība un tas, kā tu spēj reaģēt uz citiem. ja neliecies ne zinis mēnešiem ilgi, atbrauc un esi labākais draugs, tas tā diezgan stulbi. bet vispār šādas lietas ir labāk darīt pie vecākiem, kur ir liels logs, kur var skatīties uz zaļiem kokiem, suņiem un kaimiņiem, kas pļauj zāli, nevis centra rezidencē, kur var blenzt biroju logos. centrs piestāv ziemām, vasarās man patīk labāk būt šeit. bet tas tā.vīne bija lieliska, viss bija tik lieliski. vīnes festivāls ir mans by far mīļākais festivāls, gan formas, gan satura ziņā. tur ir lieliskas filmas, lieliskas idejas, kā tās izrādīt - gribu pamēģināt kādreiz to griestu kino, bet tas ir tehniski sarežģīti un diezgan dārgi, gribu pamēģināt tādas paneļdiskusijas kā tur, gribu tāda veida iesaisti un komandas spējas. vienmēr ir tā, ka pēc šādiem festivāliem atbraucu mājās un esmu ļoti iedvesmota, un tad tas gan pāriet, bet centīšos kaut ko iesākt, pirms vēl pārgājis. in other news, interesanti vērot, kā gada laikā mainās attiecības un savstarpējā komunikācija, un kā no paviršām alus paziņām var kļūt par profesionāliem draugiem. jeb stāsti par to, kā satiku savus mīļākos festivālu cilvēkus, un tagad mēs jau vairs nerunājam līdz rīta gaismai par mākslu un māgslu, bet gan par nodokļiem Somijā, par māju iegādi Nīderlandē, par attiecībām, par mūžīgajām naudas problēmām un par to, ka lielākoties cilvēki mūs neņem par pilnu. man kaut kā vienmēr ir licies, ka šāda veida sarunas - it kā par šķietami ikdienišķām tēmām, bet tādā personīgā griezumā - ir daudz tuvākas un personīgākas nekā vispārīgas sarunas par mākslu. tā nu man jukka pekka stāstīja stundām ilgi par grāmatvedību Somijā, Kirstena - par to, kā plāno ar savu boifrendu pirkt māju neimēgenā, bet mazliet par to baidās, jo īsfilmu festivālu darbs nav tas stabilākais, stefans no austrijas animācijas fonda stāstīja, kā savos 40+, braukājot ar riteni, vienmēr lieto ķiveri, jo viņam ir jārāda piemērs savām meitām (pagāšgad savukārt es viņam kaut kādu ilgu laiku stāstīju, cik Buffy the Vampire Slayer ir lielisks seriāls, kamēr ēdām tostmaizes kādā šikā Vīnes kafejnīcā pusnaktī), gunhilde man stāstīja par to, kā taisa jaunu filmu par ziemeļvalstīm un deva man padomus par to, ka you're in your 20s, you can be crazier than you are now, un teica, lai es ne no kā īsti neatsakos, jo vienmēr visu var kaut kā apvienot. un tas ir tik jauki, tas, ka mēs runājam par attiecībām, par sociālajām garantijām un pensijām, par kredītu ņemšanu un atmaksu, šie te mazie, profesionālie un personīgie tīkliņi viscaur eiropai, kas reizēm liek justies tā, ka varbūt tu tomēr neesi viens tāds idiots, kurš mēģina kaut ko izdarīt ar konkrētu kino formātu, jo izrādās, ka ir vēl tādi mazliet pamuļķīgi cilvēki citur, un tad tu jūties mazliet priecīgāks. pamuļķīgi, jo šis ir tāds nomācošs darbs, bet vienlaikus arī fascinējošs un ļoti, ļoti aizraujošs. ja vien nesāc domāt par to, kā vispār iekrāsi pensijai, vai kādreiz tev kāds dos kredītu un vai tam visam vispār ir jēga. un tad aizbrauc uz tādām vietām un sāc domāt, ka varbūt tomēr ir. meanwhile in Latvia, tētim piektdien no rīta bija ārkārtas operācija, jo pēkšņi palika ļoti slikti, mamma sūtīja īsziņas, es skatījos eksperimentālas īsfilmas un centos par to nedomāt, jo tas vienmēr ir tik jocīgi, tas, ka šādas situācijas tev vairs neļauj dusmoties uz to konkrēto cilvēku, bet tev ir jāsāk līdzijust, un tu neesi pieradis pie tādām sajūtām konkrēta cilvēka sakarā, un tad tu mazliet dusmojies. tā lūk. un tagad man ir eksāmeni un rakstu darbi, un es dzīvoju tādā skaistā dzīvoklī vīnē, ka es tagad arī gribu dzīvot skaistā, skaistā dzīvoklī rīgā. bet lietas ir jārisina pa vienai, nevis visas kopā, tāpēc mājokļa jautājums lai paliek uz mēneša beigām. |