Da nu, Aivars naudu diedelēja jau sen, tik neviens viņam nedeva. Tolaik viņš zvanīja uz Latvijas Radio, sauca Streipu par pidaru dirsāpisēju un dēvēja to par "manu cīņu par vārda brīvību" (pašapziņas puisim nekad nav trūcis). Un, saprotams, prasīja naudu, lai varētu cīnīties vēl veiksmīgāk.
Un vienreiz uz Ziemassvētkiem Aivars bija sacerējis eseju par to, kam jāziedo nauda (saprotams, viņam) un salicis visās malās. Bet tur viņš drusciņ nolažoja: viņš potenciālos naudas devējus sauca par gļēvuļiem, kas nespēj stāties tēvzemes cīnītāju rindās plecu pie pleca nācijas dižgaram A.G. -- nu, tad lai vismaz dod naudu. Acīmredzot cilvēki nebij sajūsmā par attieksmi, un arī tur finansiālais potenciāls tā īsti nerealizējās.