| |
[May. 4th, 2011|12:34 am] |
|
Ar līdz galam nejūtāmu, bet baudāmu precizitāti kataklizma mani atrod, kad esmu vienu mirkli no galējības. Pa vēlu, bet laikā. Vel brīdi mēģinu imponēt, bet līdz ko plakstiņi sāk čivināt, es atkal atrodos ar degšķīdumu piesūcinātā kūniņā. Ja gadās, ka pa ātru mēģinu pagriest skaļāk piedzīvoto, rodas sajūta kā atrodoties uz ešafota, bet tas ir tikai iluzorisks priekštats. Tā kā laiks man ir nedaudz vairāk kā vajag, līmēju punktus uz manām krūtīm guļošās hidras galvām. |
|
|
| $ |
[Apr. 29th, 2011|09:58 pm] |
|
Atrodoties pagrabā viemēr sakrustoju kājas un pārlieku tās pār palodzi. Izpūšu no plaušām pēdējos dūmus, atklepoju arī pašas plaušas. Tajās ir iespējams zīlēt iepriekšējo dienu. Drēbju vietā mani klāj elsojoši skatieni-mēsli. Vienaldzība nostājās man tieši pretī un aizlido uz šņabja pudeles. |
|
|
| * |
[Feb. 18th, 2011|01:38 am] |
|
Manu nomocīto miesu klāj manas lūpu krāsas nospiedumi. Par tavām plaukstošajām rētām liecina vairs tikai mani asiņainie pirksti. Nosalušajās rokās tavs saplēstais krekls. Uz kakla, ka pieburti smeldz tavi zobu nospiedumi. Mātos kā sagūstīti jūtami trausli pirkstu pieskārieni. Plaušas pārpildītas ar tavu dvašu. Rīklē iespējams jūtu tavu lūpu garšu. Ausīs čukst strauji sirdspuksti. Bet vel aizvien man kaut, kas nepietiek. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:58 pm] |
Tad kad atkal manas rokas ir brīvas un drudža radītā tirpoņa spēcīgi ietekmē kreiso rīcībnespējīgo orgānu. Es spēju sajust kā kūst ledus starp mūsu lūpām.
Tas ir īsts dokomentāls mirklis, kuru atsakos vel reiz atīt atpakaļ. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:49 pm] |
|
Viemēr pirms miega es vairākas reizes izskrienu sev cauri. Viss biežāk es pārgurstu no tā, ka pārāk ātri domāju. Gulta zem manis pazūd un es aizlidoju uz zvaigžņota debess paklāja. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:41 pm] |
|
Kāds visu laiku mani parazitē. Par mani pašlaik valda tāda ērmota sajūta. Pašlaik notiekošajam vajadzētu manī radīt histēriju, bet es jūtos, ka samāksloti mierīga jūra. Nu tāda, kas ir īsi pirms vētras. Varbūt tas nav bieds ar ko pašlaik dalu laiku, bdt gan vienaldzība, kas no manis sprākst ārā, ka apelsīna sula kad to mizo. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:37 pm] |
|
Man nekad nav paticis sevi vēdināt ziemā, jo tad zinu, ka būšu vēsa līdz kamēr mani skars pirmais saulesdūriens. Bet kāds viemēr pamanās no manis iziet ziemā, ar visām durvīm. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:31 pm] |
|
Mēle mežģās tikai tad, kad ir vislielākā vajadzība to pielietot. Brīžiem liekas, ka man līdzīga neveiklība gadās ar visām ķermeņa daļām, kam piemīt īpaša visatļautība. Acis nemitīgi nodod. No rokām izslīd cita roka. Un kājas! Man dažkārt liekās, ka tas viens otru atgrūž vai tieši pretēji pārāk satuvinās. Bet pagaidām tas mani uzjautrina, jo zinu ka man tikai liekās. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:28 pm] |
|
Ar vien vairāk es gribu tevi izdrāzt. Novilkt tevi no taviem augstumiem. Nomest pie zemes. Uzsēsties tev virsū. Iecirst nagus tavā kaklā un iespļaut tev tieši sejā. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:26 pm] |
|
Atnācējs atnāks drīz. Emocijas tas uzburt spēs. Palikušais saraudināt spēs. Nespējot aiziet tas aiz vien paliek tagatnē. Austot jaunam atnācējam palikušais kļūs vel neaizmirstamāks. |
|
|
| Cv |
[Feb. 16th, 2011|01:30 am] |
Man aizviem vairāk liekās, ka man ir mānīja būt atkarīgai.
Nav svarīgs tas no kā, ka tikai ir tā spriedze, kas rada tās burvīgās dzirkstelītes. Es dažkārt tās jūtu, kad domāju par tām. Bet dažkārt pirkstus aizmāršīgi saliekot savādāk, es redzu dzirdētus tekstus. Bet vēl aizvien, man liekās, ka tas sākās no slāpēm. Vai arī dažām pazaudētām minūtēm, kuras atstāju pie citu spilveniem. Lai tās itkā atgūtu, es piebāzu pilnas kabatas ar ilūzījām. Es pat nepamanīju, cik tās ir pilnas. Diemžēl man nācās pa virsu uzlikt sapņus. Bet kad meklēju kabatās atslēgas, man tās nemanot izkrita ārā. Vēl aiz vien nesaprotu kā aiz tiem paklūpot vēlreiz, es tos nepamanīju. Bija jav tā, ka tas ilūzijas baroja tā, ka vairāk neko to brīd nevajadzēja, bet tā pat kā citiem ari man apnika vienveidība dzīves rezervēs. Tā kā jav kādu laiku tās mētājas šij pašā šķirbā. Ja nu tomēr ievajagās nemetu pa visam ārā. Maz liet jav tās ir atstājušas liekus triepienus formā, bet tādā veselīgā veidā mēģinu no tām atbrīvoties. Vienīgais traucēklis jav ir tikai tas, ka mazliet velk uz kreiso pusi. Itkā jav nekas traks, tomēr negribās grīļoties, jo tā var vieglāk pamanīt. Un saskarsme ar citu virzienrādi ir gļuži lieka, pat nevēlama. Tādēļ vēl aizvien mēģinu abas rokas turēt pilnas... |
|
|
| * |
[Feb. 16th, 2011|01:06 am] |
|
Varbūt ir jā, bet tu esi nē. Ar norasotām acīm ,pret šķembainu vēju. Ar basām pēdām kā pa karstām oglēm es skrēju, apsteidzot sekundes ritmu. Raujot no norādēm jaunas iespējas. Es aizmirsu ko es vispār meklēju. |
|
|
| Nav labi |
[Feb. 16th, 2011|01:01 am] |
Tevi ielūdz uz grandiozām viesībām, bet tā vietā, lai priekšā stādītu smalki klātu galdu, tev liek nomazgāt traukus.
Kāda būtu reakcija? |
|
|
| ## |
[Feb. 16th, 2011|12:54 am] |
|
Zelta jaunatne skrien ar zelta āboliem rokās, bet paklūp katrs aiz katra. |
|
|
| Aizsmēķē |
[Feb. 16th, 2011|12:40 am] |
|
Atskan blīkškis, dzeltenzili spociņi izprūk no burvju lādes un kustās gaisa ritmā. Apkārt izplūst pelēki mākoņi. Dziļa ieelpa. Pelēks mutulis veļās lejā pa barības vadu, kairinot to. Iecērtot neatgriezeniskas rētas elpu vadu sieniņās. Sarkanie kukainīši, tie lēnām slīd pa tuneļiem, caur sirds kambariem. Pelēkie mutuļi dodas uz izeju, lai nākamājiem dotu ceļu. |
|
|
| Mūza |
[Feb. 16th, 2011|12:33 am] |
|
Acu augstumā, lietus mākoņi ziemas vakarā. Tie tā pat kā mēness aptumsums prātā rada harmoniju neprātam. Baltā duja lidoja vairāk kā gadu, bet ziema bija gara. Pārāk auksta. Kad es to atradu, es vairs nespēju to atdzīvināt, sasildīt, jo elpa tā pat kā rokas bija ledaini aukstas. Bet es to glabāšu bēniņos, pie mazā lodziņa, kopā ar ledus puķem un rotaļlietu kasti. |
|
|
| # |
[Feb. 16th, 2011|12:17 am] |
|
Titri:"viens pats mājās-slapjie zaķi" režisors -cibris cibric => secinājums: gaļa nepiekā laba nenoved... Reklāma: twinkle 2x little star. Haw I wonder what you are. Up above the world so high like a diamond in the sky. Kāpinājums: ja sashla suma 2x mne nuzhna ana... Kulminācija: wher is my mine... Titri: pēc patiesiem faktiem viņa aizvien vēl mēģina ar tauriņķeramo noķert savu prātu |
|
|
| ** |
[Feb. 16th, 2011|12:07 am] |
|
Burti veido zilbes un atkal zilbes veido vārdus. Turpināt? Beigt? Kam vajadzēs tas sapratīs. Varbūt! Šie vārdu mutuļi, ka mazu bērnu glumās siekalas pēc maltītes, veļās ārā no manas mutes. Ja Jūs zinātu kā man derdzās mēness aptumsums manā prātā, tad jav labāk paciešu lietus mākoņus ziemas vakarā. Bet viemēr manu apetīti uzlabos bohēmiskas aktivitātes gurnu apvidū. Tās rada dzirkstelītes acs ābolu apvidū un noved līdz strāvas novadīšanai līdz tālākai vietai, skatienu vēršot uz leju. Arī vieglas mēles kustības rada harmoniju, bet alaž mēģinu atgādināt, zobi ir domāti, lai sagremotu un nokostu pārtikas produktus. Tikai! |
|
|
| * |
[Feb. 15th, 2011|11:48 pm] |
|
Atkal klusums saceļ troksni. Nokrīt spalva sākas zemestrīce. Izsprūk asara sākas plūdi. |
|
|
| Mūza |
[Feb. 15th, 2011|11:45 pm] |
|
"Laikā un vietā" es pieceļos, ielieku sevi rāmī. Iesaiņoju vajadzīgos sīkpriekšmetus un dodos ārā no kastes. Taisni pa labi, taisni pa kreisi un atkal taisni. Esmu nonākusi pie kontrolpogām, saņemu apstiprinājumu un dodos augšup. (zig-zag) Dziļa, strauja ieelpa "nāc iekšā". No šī brīža iestājās fiziskais klusums. "Kā klājas?" Atbilde ierakstīta jautātājā. Pēc brīža man pretī pasniedzas norasota čaula. Nākamā atjautība ir sasniedzama caur smalku caurulīti, kura japieliek pie galvas. Ar šo graujošo izdarību tiek ieņemta jauna pozīcija un ciparnīca neapstājas kā tas alaž tikka pieņemts, bet gan tiek aizklāta. "Ku-kū" kāds palika aiz... |
|
|