| Ris |
[Feb. 15th, 2011|12:58 am] |
|
Pie zobiem piespiesta mēle. Saraukta piere. Rokās saburzītas atklātnītes. Piešūtas paplašinātas zīlītes. Riska faktors, pieradums. Piesardzība akūta iedarbība. Sekls pieskāriens, kairinājums. Apskāviens, briesmu vēstoš pavediens. Straujš pagrieziens, kliedziens. (tikai aiz kaila ķermeņa, slēpjās neredzamais organisms) |
|
|
| 100 |
[Feb. 15th, 2011|12:33 am] |
|
Hei! Kāds paspēja atkal iebilst pirmais. Varbūt vēl vienu reizi pacelt roku un nekustinot pirkstus pamāt. Kaut gan tas liekās vareni lieki "ne, ne". Ko nu es! Necentīšos iebilst pret tā teikt valdošo sistēmu, bet gan vēlreiz atgādināšu ievēlēt mani. Mani solījumi? Kāpēc gan nē? Es nesolu graust lāstekas saldētavā, bet varu apsolīt uz laiku tās pārstās saldēt leduspuķes uz Jūsu sirtsapziņas. |
|
|
| Līmē acis |
[Feb. 14th, 2011|05:01 pm] |
|
Nav tepiķim kāju. Brienot takas, atverās durvis. Gaisma griež galvu. Neprātam saki, jā. Ziemā asaras rada apsaldējumus. Šņauc, sauc prāts asiņo baltā sniegā. Skabarga sapuvušā ekstremitātē. Orģiju smaržas līme acis. Pār sakostu lūpu, piliens graciozi valsi griež. |
|
|
| Tik tak |
[Feb. 14th, 2011|04:57 pm] |
Nav laika atdzīties, situvācijā maldīties. Es izsitu logu, lai tevi sauktu, bet tu bruģēji sienu.
Vēlreiz pieklauvē, es atvēršu. |
|
|
| Pieradums |
[Feb. 14th, 2011|04:56 pm] |
|
Barojot tevi ar saindētiem kokteiļķiršiem es mācu tev sagrēmot sevi. Siekalas pār tavām lūpām liecina par jav esošu pašaindēšanos. |
|
|
| Rīts |
[Feb. 14th, 2011|04:50 pm] |
|
Pusatvērts rīts. Pelniem klāti pieci stūri. Griestas artērijas blakus mājā. Es paskatos uz leju. Atkal jav tu pie zemes guli. Tev būs janokasa mani no griestiem. Slāpst odeklona pilnā mute. |
|
|
| Pamanīja |
[Feb. 14th, 2011|04:44 pm] |
|
Orģijas paviljonā. Tirgus večiņas apklust redzot nebijušas tenkas. Sākas pieņemšanās spēkā. Neatgriezenisks proces. Mijās vārdi ar izsmieklu. Iedarbība reibinoša. Otrā pozīcīja, mulsums. Beidzās iesāktais, notrūkst nākamais. |
|
|
| Klusums |
[Feb. 14th, 2011|04:40 pm] |
|
Kad lūpas apklust skaņu neizdvešot. Vien skatiens vēsta ceļu uz sirdi. Kaut kādas šausmu lietas ceļā uzglūn. Ceļa mērķis liek lūpām smaidā atvērties-sniegties |
|
|
| Dialogs-nē |
[Feb. 14th, 2011|04:13 pm] |
-Es slīdu pa ielu kā pa gludu ledu. Bet tu gan te tā sēdi kā ledus, kas ziņkārībā slidina manu prātu.
-Kādu vēl ledu? Uzdrīkstēšos palūkt netraucēt.
-Ak tad nokrišņi tavā prātā. Dzen prom lietus mākoņus. Es uz brīdi varu būt saulēkts tavā prātā.
-Nebūt nē... Pag, pag vēlreiz?
-Dubļi, dubļi, dubļi! Es neesmu laika ziņu diktore, bet gan nejauša vēja brāzma, kas traucās tev garām.
-Un tad jav es laikam esmu rudens lapa, kas tavā ietekmē tikka norauta no koka?
-Nevaino mani! Tu pats vēlējies nokļūt garām gājēja matos un just siltos roku pieskārienus, kad tevi pinkā ārā no tiem.
-Vai tu maz zini ko es gribu! Ne gan sauli ne vēju, bet gan mieru!
-Tu nevari apstādināt vēju ne ieslodzīt sauli, ne man likt nerunāt.
-Ha ha cik gan gudri mēs mākam runāt! Pag kur tu paliki? Nāc atpakaļ! Pūt, pūt... Pūt vēl! |
|
|
| Brēc |
[Feb. 14th, 2011|02:58 am] |
|
Graciozi griežas manas rokas. Kā atvad mājieni no virpuļ centra. Lidojums tur pat jav kritiens, beigu skavās. Vel pēdējais triepiens uz mēles un tad krītu. Griestiem sienas statusu uz brīdi. |
|
|
| Kauc |
[Feb. 14th, 2011|02:53 am] |
|
Pērļu virknēm tevi sietu. Safīru uz paplātes sniegtu. Aiz padebešiem meklēt sāktu. Debesskrāpī tevis dēļ kāptu. Tavus traipus audeklā berstu. Labirintos no hiēnām slēptu. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2011|02:43 am] |
|
Kāpēc es nejūtos laimes aplaimota. Es guļu uz četrām sienām. Nejūtot kājas, nejūtot sevi. Atslēdziet logu, ielaidiet naksnīgo prātu. Griezies, griezies! Es gribu vemt. Trusi šļircē ieslodziet ārā to nelaidiet. |
|
|
| Nekā vairs nav |
[Feb. 14th, 2011|02:38 am] |
|
Nav tam mājas. Nav tam kājas, stabilas stājas. Gludas nieres. Šķības acis. Izpūris prāts. Atbildes liekas. Elpa vāja, miera stājā. Nozāgāta mākslas darbā... |
|
|
| Negribētā sajūsma |
[Feb. 14th, 2011|02:28 am] |
|
Auksti sviedri tek pāri verdošājai pierei. Plaušas vārās žults sulā, ķermenis pārvēršās sautējumā. Atliek tik vien kā nošķaudīties un istaba ir pilna ar mikraskopiskiem parazītiem. Apči! Ķermenis turpina vārīties. Ik katru ķermeņa muskuli sarauj krampis un tas iekārtojas embrija pozā. Mieru iztraucē plaušu kliedziens pēc gaisa. To turpina 10 minūšu ilgs klepus izvirdums kurš parasti beidzas ar asins plankumiem uz papīra salvetes. Snīpis apsārcis kā ar verdošu ūdeni apliets. Lūpas tik sausas. Rīkle izkaltusi. Elpa kā somu pirts. Man vairs nav spēka elpot. Kas būtu domājis, ka tas var tā sāpēt. |
|
|
| Organisma vājumi |
[Feb. 14th, 2011|02:06 am] |
Ja tu esi tā teikt iemīlējies, pa tavu vēderu lidinās krāsaini taurenīši.
Bet, ja tev bail, pa tavu vēderu pārvietojas asins kāri parazīti.
Abi rada satraukumu... |
|
|