| Dialogs-nē |
Feb. 14th, 2011|04:13 pm |
-Es slīdu pa ielu kā pa gludu ledu. Bet tu gan te tā sēdi kā ledus, kas ziņkārībā slidina manu prātu.
-Kādu vēl ledu? Uzdrīkstēšos palūkt netraucēt.
-Ak tad nokrišņi tavā prātā. Dzen prom lietus mākoņus. Es uz brīdi varu būt saulēkts tavā prātā.
-Nebūt nē... Pag, pag vēlreiz?
-Dubļi, dubļi, dubļi! Es neesmu laika ziņu diktore, bet gan nejauša vēja brāzma, kas traucās tev garām.
-Un tad jav es laikam esmu rudens lapa, kas tavā ietekmē tikka norauta no koka?
-Nevaino mani! Tu pats vēlējies nokļūt garām gājēja matos un just siltos roku pieskārienus, kad tevi pinkā ārā no tiem.
-Vai tu maz zini ko es gribu! Ne gan sauli ne vēju, bet gan mieru!
-Tu nevari apstādināt vēju ne ieslodzīt sauli, ne man likt nerunāt.
-Ha ha cik gan gudri mēs mākam runāt! Pag kur tu paliki? Nāc atpakaļ! Pūt, pūt... Pūt vēl! |
|