|
May. 4th, 2011|12:34 am |
|
Ar līdz galam nejūtāmu, bet baudāmu precizitāti kataklizma mani atrod, kad esmu vienu mirkli no galējības. Pa vēlu, bet laikā. Vel brīdi mēģinu imponēt, bet līdz ko plakstiņi sāk čivināt, es atkal atrodos ar degšķīdumu piesūcinātā kūniņā. Ja gadās, ka pa ātru mēģinu pagriest skaļāk piedzīvoto, rodas sajūta kā atrodoties uz ešafota, bet tas ir tikai iluzorisks priekštats. Tā kā laiks man ir nedaudz vairāk kā vajag, līmēju punktus uz manām krūtīm guļošās hidras galvām. |
|