| Cv |
[Feb. 16th, 2011|01:30 am] |
Man aizviem vairāk liekās, ka man ir mānīja būt atkarīgai.
Nav svarīgs tas no kā, ka tikai ir tā spriedze, kas rada tās burvīgās dzirkstelītes. Es dažkārt tās jūtu, kad domāju par tām. Bet dažkārt pirkstus aizmāršīgi saliekot savādāk, es redzu dzirdētus tekstus. Bet vēl aizvien, man liekās, ka tas sākās no slāpēm. Vai arī dažām pazaudētām minūtēm, kuras atstāju pie citu spilveniem. Lai tās itkā atgūtu, es piebāzu pilnas kabatas ar ilūzījām. Es pat nepamanīju, cik tās ir pilnas. Diemžēl man nācās pa virsu uzlikt sapņus. Bet kad meklēju kabatās atslēgas, man tās nemanot izkrita ārā. Vēl aiz vien nesaprotu kā aiz tiem paklūpot vēlreiz, es tos nepamanīju. Bija jav tā, ka tas ilūzijas baroja tā, ka vairāk neko to brīd nevajadzēja, bet tā pat kā citiem ari man apnika vienveidība dzīves rezervēs. Tā kā jav kādu laiku tās mētājas šij pašā šķirbā. Ja nu tomēr ievajagās nemetu pa visam ārā. Maz liet jav tās ir atstājušas liekus triepienus formā, bet tādā veselīgā veidā mēģinu no tām atbrīvoties. Vienīgais traucēklis jav ir tikai tas, ka mazliet velk uz kreiso pusi. Itkā jav nekas traks, tomēr negribās grīļoties, jo tā var vieglāk pamanīt. Un saskarsme ar citu virzienrādi ir gļuži lieka, pat nevēlama. Tādēļ vēl aizvien mēģinu abas rokas turēt pilnas... |
|
|
