jojo

turu īkšķus.

shelly

Tīru īkšķus!

dejavu

'galvenais, lai tīri īkšķi' būs mans jaunais moto :)

panacea

Es tikai gribu atkārtoties, ka man šī tava ceļošana liekas nesaprotama un savtīga. Sanāk, ka kopš krīzes sākuma tu esi lidojusi vismaz 3 reizes plus papildus vēl nēsājusies apkārt pa publiskiem pasākumiem.

Bet neesot taču aizliegts. Kamōn, really? Smēķēt arī nav aizliegts, vai tāpēc no smēķēšanas nemirst? Un kā tev liekas, kāpēc tas zoodārzs un lidosta bija tukši? Nejau tāpēc, ka cilvēki negribētu pārvietoties vai tāpēc, ka viņiem nebija, kur braukt. Nē, tāpēc, ka rīkojās normāli un sēdēja mājās.

Like WTF.

dejavu

Tos TF iemeslus es jau iepriekš bik aprakstīju. Dilemmas, lēmumi, kas jāpieņem, izsverot riskus pret ieguvumiem. Apsvērumu algoritma rezultātā attālumi, kas jāpārvar, lidot stipri mazāk riskanti kā citi pārvietošanās veidi. Labi, ka tas viss ir beidzies.

Tie, kuriem tiešām ir kur braukt - ģimeņu atkalapvienošanās un atgriešanās mājās - vēl joprojām brauc un lido ar tiem atlikušajiem transportiem, kas vēl ir, ja šķērso štatu robežas, iet karantīnā. Reti kur pasaulē nav humāni atļauts atgriezties mājās pie savējiem, kamēr vien ievēro piesardzību, distancēšanos, karantīnu un neapdraud riska grupas.

Nezinu, ko tu skaiti pie publiskiem pasākumiem, tādu toč nav bijis.

Austrālijā vispār interesanti, kā mēģināja līdz pēdējam vēl noturēt ekonomiku. Vēl nesen (pirms nedēļas) tikām aicināti apmeklēt mazos tirgotājus un pakalpojumu sniedzējus un viņus atbalstīt, tikai mazās grupās. Kontroles mehānismi galvenokārt centrējās uz ārējo robežu noslēgšanu un visu iebraucēju karantinēšanu un strādāšanu no mājām. Tad pamazām ieviesa pulcēšanās ierobežojumus sākumā 500 cilv, tad 100, tad 10... Šie pirmie mēri jau ir devuši rezultātus un jauno gadījumu līknes sāk noliekties, pamatā, tāpēc, ka lielais vairums inficēšanos bija ievests no ārzemēm, pārsvarā no ASV un no kruīzu kuģiem, kas arī izskaidro kāpēc visvairāk gadījumu bija dārgākajos Sidnejas rajonos. Šā vai tā no šodienas pārejam uz max 2 cilvēku (vai vairāk, ja no viena household) pulcēšanos, un ļaudīm virs 70 tagad stingri ieteikts neiziet no mājas.

panacea

Jā, protams, iegansti un excuses atradīsies vienmēr. Neba jau tu trīs reizes lidoji un gāji pastaigāties, lai glābtu mirstošu ģimenes locekli.

Man liekas šokējoši, ka vēl nesen gari aprakstījies, kā nu gribētu dzīvot ilgmūžīgi, no otras puses iedomājies pati - nodzīvotu līdz tiem 100 gadiem, vēl būtu veselīga un ar lielu vēlmi dzīvot vēl un vēl, bet tikmēr citas pandēmijas laikā kādai jaunai un liderīgai gribētos, lūk, zvēriņus apskatīt, pabraukāt šur, pabraukāt šur, un ups, ja pielipinātu 100 gadīgai večiņai - well no big deal, is it.

Kā jau minēju, es to pilnīgi nesaprotu un man tā liekas savtīga rīcība. Visi fakti taču ir tavā rīcībā, sēdi taču mājās, FFS.

dejavu

Ā, nē es neteicu, ka pati gribu dzīvot ilgmūžīgi.
Teicu tikai, ka sanāca izlasīt grāmatu par to un iedziļināties tematā, un tas bija interesanti.

Nav mums te to 100-gadīgo, pat ne 60- vai 70-gadīgo nekur tuvumā. Izbraukt pie dabas (vai pavisam tukšā zoodārzā, kur ar paziņu, dzīvnieku kopēju, turējāmies atstatu, plus rokas vienmēr jādezinficē, lai pieskartos koalām, bet tāpat jau nepārtraukti tiek dezinficētas), nekur papildus nepieskaroties, kā tik vien personīgajām mantām, savu māju rokturiem un personīgai automašīnai, reliģiski turpinot dezinficēt rokas un darīt to mājsaimniecības sastāvā, kas tāpat dzīvo kopā vietā, kur inficēšanās gadījumu ir salīdzinoši maz, un nevienam nav bijis zināms risks saskarties plus nav arī nekādu noteikumu valstī/štatā, kas jebko no tā ierobežotu. Tās nav atrunas, tie ir faktori, kas iet iekšā personīgā un sabiedriskā riska aprēķinā.

Katram tas algoritms nostrādā nedaudz pa savam, arī atkarībā no personības īpašībām, kā piemērm, neiroticism un risk aversion līmeņa. Man tas ir kaut kur pa vidu - vairāk nekā apkārtējiem (es te esmu roku mazgāšanas un distances ieturēšanas nazi un rūpējos par to, lai sagādātu N95 maskas), bet nav maksimālajā līmenī, kā tiem, kas iebarikadējas mājās "mēs visi mirsim" stāvoklī. Šobrīd man tas ir līmenī, ka esmu ar mieru reizi dienā iziet pastaigā fiziskās un mentālās veselības labad, ievērojot visus distancēšanās un pulcēšanās mērus, ja nepieciešams, bet reti, apvienojot to ar pārtikas sagādāšanu vai citiem būtiskiem pirkumiem. Man arī ir OK, reizēm pasūtīt pārtiku, ko gatavojis kāds cits. Bet ja palielināsies community transmission, tad gan jau vairs neliksies OK. Mans piesardzības līmenis ir salīdzinoši augsts ņemot vērā, ka tas ir sabiedrībā, kur joprojām liela daļa strādā ofisos pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, skolas nav slēgtas un lielākā daļa veikalu un pakalpojumu sniedzēju ir atvērti un darbojas.

Pārbraucieniem tur vēl pavisam citi faktori. Katrā ziņā mentālie resursi ir bijuši pamatīgi noslogoti.