- 3/31/20 04:19 am
-
Ā, nē es neteicu, ka pati gribu dzīvot ilgmūžīgi.
Teicu tikai, ka sanāca izlasīt grāmatu par to un iedziļināties tematā, un tas bija interesanti.
Nav mums te to 100-gadīgo, pat ne 60- vai 70-gadīgo nekur tuvumā. Izbraukt pie dabas (vai pavisam tukšā zoodārzā, kur ar paziņu, dzīvnieku kopēju, turējāmies atstatu, plus rokas vienmēr jādezinficē, lai pieskartos koalām, bet tāpat jau nepārtraukti tiek dezinficētas), nekur papildus nepieskaroties, kā tik vien personīgajām mantām, savu māju rokturiem un personīgai automašīnai, reliģiski turpinot dezinficēt rokas un darīt to mājsaimniecības sastāvā, kas tāpat dzīvo kopā vietā, kur inficēšanās gadījumu ir salīdzinoši maz, un nevienam nav bijis zināms risks saskarties plus nav arī nekādu noteikumu valstī/štatā, kas jebko no tā ierobežotu. Tās nav atrunas, tie ir faktori, kas iet iekšā personīgā un sabiedriskā riska aprēķinā.
Katram tas algoritms nostrādā nedaudz pa savam, arī atkarībā no personības īpašībām, kā piemērm, neiroticism un risk aversion līmeņa. Man tas ir kaut kur pa vidu - vairāk nekā apkārtējiem (es te esmu roku mazgāšanas un distances ieturēšanas nazi un rūpējos par to, lai sagādātu N95 maskas), bet nav maksimālajā līmenī, kā tiem, kas iebarikadējas mājās "mēs visi mirsim" stāvoklī. Šobrīd man tas ir līmenī, ka esmu ar mieru reizi dienā iziet pastaigā fiziskās un mentālās veselības labad, ievērojot visus distancēšanās un pulcēšanās mērus, ja nepieciešams, bet reti, apvienojot to ar pārtikas sagādāšanu vai citiem būtiskiem pirkumiem. Man arī ir OK, reizēm pasūtīt pārtiku, ko gatavojis kāds cits. Bet ja palielināsies community transmission, tad gan jau vairs neliksies OK. Mans piesardzības līmenis ir salīdzinoši augsts ņemot vērā, ka tas ir sabiedrībā, kur joprojām liela daļa strādā ofisos pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, skolas nav slēgtas un lielākā daļa veikalu un pakalpojumu sniedzēju ir atvērti un darbojas.
Pārbraucieniem tur vēl pavisam citi faktori. Katrā ziņā mentālie resursi ir bijuši pamatīgi noslogoti.