|
[Oct. 11th, 2004|01:53 am] |
jā, pa šo nedēļas nogali pilna pastkastīte ar ziņām, no Dieva laikam, bet es tik delīt delīt, nu ko, netaisnošos vis, nē. ja nē, tad nē, un tomēr, rūgtums atpakaļskata spoguli notašķījis, jā, pārāk savāda un bīstama jums likos, tikai sāpes, sāpes briesmīgas, kādas, cerams, nekad vairs nepiedzīvošu, tur atradu, protams, nekāda saplūsmes un laimes apsolījuma arī šeit, kur esmu, nav, man neviens pat nemēģina tikt tuvāk un dziļāk, ne par soli, patiesībā de_profundis, trauslais, sašķaidītais zemūdens akmens, vispār nevienu neinteresē, līdz ar to arī visas sāpītes seklākas un prieciņi vienkāršāki, ā, un redziet, jā, man nepieiet smalki un uzmanīgi, pret mani atļaujas nevērību, tieši kā es to esmu pelnījis, jo,nu kas tad es esmu, nekas īpašs neesmu, turklāt tagad velns viņu zina vispār pret ko es visu savu īpašumu esmu apmainījis, pret tādām retām maiguma driskām, kas drīzāk ir mehāniskas , tādas, jā, kas drīzāk liek skaudrāk apjaust tukšumu un izjust alkas, nekā to aizpilda, ko?, turklāt tagad par mani ļoti prasti izrunājas, nu saprotiet, prasti izturas, es jau zinu, es pats esmu ļoti liels rupeklis, vienkāršs valodā, bet tas vairāk ir, nu, tāds intelektuālais temperaments, tāds stilizēts sociālais pusaudziskums, tās manas rupjības, nē, es nedomāju neko tādu, neko tādu ķermenisku, nekādu tādu prastu publisku izrunāšanos un kaktosčukstēšanos par izmēriem un reizēm un cenām, es to, ja godīgi, nevaru izturēt, tas mani ļoti saburza, apdubļo, un es nejūtos kompensēta par šo krišanu no marmora pjedestāla, nejūtos, bet ko man darīt, kur tad ir tā mana vieta, ko, jā, par ko es te, jūs jau nesaprotat, varbūt mana vieta ir pilnīgajā tukšumā un klusumā, ko, kaut kur, kur nav nekā, kas varētu tā ievainot un nomocīt, labi vien ir, viņa sēdēja uz sliekšņa, spilgti zila novārtīta eņģeļu kaulu miltos, viņa sēdēja visam uz sliekšņa, |
|
|