Varbūt tāpēc, kad dzīvoju Krakovā, regulārās zvanu skaņu ļoti nomierināja. Tanī laikā bija smagi tieši eksistenciāli, jo vairs nesapratu, kāpēc vispār esmu piedzimusi, bet tai pašā laikā bija tik ļoti bail no nihilisma sevī, ka kaut kas tāds manī varētu izveidoties...