Comments: |
es nezinu, kur tieši tu to izlasīji manā tekstā, bet, kā saka, ko meklē, to atrod.
Ja nemaldos, vienkāršots, nekritisks antidžadžmentālisms ir pastāvīga tavu ierakstu, arī garīgo, tēma vairāku gadu garumā. Gandrīz tik tālu, ka būšanu no gara tiecies vienādot ar būšanu netiesājošam. Līdz ar to antinomisms.
Piemēram, arī šajā ierakstā - visa tā apvainošanās, ka kāds kristietībā tiesā, nosoda, vaino, pats no kristietības neatdalāmais vainas un tiesas koncepts kā kļūdaina, tiekšanās pēc pareizības arī aizvaino utt. Jā un nē. Ja kāds tikai sludina bauslību bez evanģēlija, tad jā, tā nav kristietība. Bet tas nenozīmē, ka bauslība jāatmet. Kristus neatmet bauslību, bet to apstiprina un piepilda.
tava problēma ir tā, ka Tu neredzi kalpošanas antropoloģisko pusi, neskaties uz cilvēka dvēseli, tās vainām, tikai saki, kā ir pareizi jābūt. iespējams ka tas ir visa protestantisma pārpratums. ka tas aŗi paliks teorētiskā biroja kristietības līmenī.
Atkal par mani - kāda “man” te sakars? Es tikai saki, ko saka un rāda Jēzus un raksti. Kur nu vēl antropoloģiskāka un katrai individuālai dvēselei piemērotāka pieeja par pašu rakstu vārdu? Sevi nocietinātiem, paštaisniem, pašpārliecinātiem, pašpietiekamiem, sevī iemīlējušamies grēciniekiem Jēzus saka bauslības un nākošās tiesas vārdu. Kaut vai bagātais jauneklis - viņam viss bija, izcils ētiskais variants, bet Jēzus tik un tā nāca ar individuālo pieeju, kādēļ jauneklim bija jānoskumst. Turpretim izmocītiem, sevi apsūdzošiem, vainas, grēku, tiesas un soda, un izmisuma nospiestiem Jēzus saka piedošanas, pieņemšanas un dzīvības vārdu, vienā situācijā viņš saka “nāciet pie manis visi, kas esat nospiesti, es jūs gribu atvieglināt”, citā situācijā citiem viņš saka “nost no manis, odžu dzimums, es jūs nekad neesmu pazinis”. Es to neizdomāju, tajā visā nav nekā no “manis”, kur nu vēl kaut kāda “protestantisma”. Kam pretoties Jēzus vārdiem? | |