Atkal par mani - kāda “man” te sakars? Es tikai saki, ko saka un rāda Jēzus un raksti. Kur nu vēl antropoloģiskāka un katrai individuālai dvēselei piemērotāka pieeja par pašu rakstu vārdu? Sevi nocietinātiem, paštaisniem, pašpārliecinātiem, pašpietiekamiem, sevī iemīlējušamies grēciniekiem Jēzus saka bauslības un nākošās tiesas vārdu. Kaut vai bagātais jauneklis - viņam viss bija, izcils ētiskais variants, bet Jēzus tik un tā nāca ar individuālo pieeju, kādēļ jauneklim bija jānoskumst.
Turpretim izmocītiem, sevi apsūdzošiem, vainas, grēku, tiesas un soda, un izmisuma nospiestiem Jēzus saka piedošanas, pieņemšanas un dzīvības vārdu, vienā situācijā viņš saka “nāciet pie manis visi, kas esat nospiesti, es jūs gribu atvieglināt”, citā situācijā citiem viņš saka “nost no manis, odžu dzimums, es jūs nekad neesmu pazinis”. Es to neizdomāju, tajā visā nav nekā no “manis”, kur nu vēl kaut kāda “protestantisma”. Kam pretoties Jēzus vārdiem?

(Reply to this) (Parent)