|
Oct. 23rd, 2016|01:42 pm |
"Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. 9 Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. 10 Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. 11 Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. 12 Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts."
Protams, valoda ir nepilnīga. Bet tas nekad nav nozīmējis, ka runāšana un rakstīšana būtu kas atmetams un nopeļams, puķe laukā ir labs piemērs, bet mēs neesam puķes laukā vai putnindenesīs. Dievs pasauli rada ar savu Vārdu. Tas cilvēkam māca vislielāko vērību pret saviem vārdiem. Nu, tur, tev nebūs dieva vārdu velti valkāt, lai jūsu jā ir jā, nē ir nē, nezvēri utml.
Man liekas, jau vēsturiska tavas cibas problēma ir tā, ka tev šķiet vai tu vēlies jau dzīvot Dieva Valstībā, it kā tā jau būtu atnākusi, iestajusies, it kā šī pašreizējā pasaule ir all there is. Es to varētu nosaukt par budisma herēzi, jo budismam sajaucoties ar rietumnieka kristietības formēto prātu veidojas eksplozīva kombinācija, disonanse. |
|