klausies, dzīvot sev, nedomāt par citiem - tas ir totāli negatīvi, bet es nevaru saprast - vai tad pienākuma pildīšanai ir nepieciešama kaut kāda cīņa? tas taču ir elementāri - pienākums ir pienākums - pret sevi, sabiedrību, vecākiem, ģimeni, vidi - kāpēc tas obligāti jāsaista ar gruzonu un cīņu? pienākums ir pienākums, normāli cilvēki pa lielam savu pienākumu apzinās un pilda, un, protams, pārdzīvo vai dažreiz pat cieš, ja nav izdevies (jo nevienam neizdodas vienmēr un visu mūžu) - un pārdzīvo klusībā - bet kāpēc šīs ciešanas un pārdzīvojumi jāfetišizē? jāpadara par pienākumu paša pienākuma vietā? pienākuma pildīšana un gruzīšanās par nepildīšanu nav savstarpēji aizstājami

(Reply to this) (Parent) (Thread)

klausies, man tas vienreiz Tev jāpasaka - mums ar Tevi nav iespējams sarunāties par šādām lietām. Tu allaž runā par nekompromisa antropocentrisku dzīves uzskatu, savukārt mans sākumpunkts un mērķis ir saprast Dievu, Dieva gribu, Dieva likumus un to ievērošanu. Tāpēc visā ko tu saki man pietŗūkst paša svarīgākā komponenta un es to sāku uztvert kā tavu maigu un mērķtiecīgu propagandu. Uzskats par to, ka kristieši fetišizē ciešanas, ir stereotips, kuru tu nerimsti atkārtot. es tevi lūdzu, pārstāj. Īpaši tāpēc, ka es vairs nezinu, vai esmu kristietis. un - Es runāju par tādu dzīves skatījumu, kur pienākums ir arī, piemēram, nepārkāpt laulību, tikli ģērbties, sargāties no sabiedrībā izplatītajiem hedonisma fetišiem, nedzīties pēc baudām bet tikai pēc Dieva gribas. es nerunāju par to, ka bez Dieva nav iespējama humānisms. sabiedŗībā izplatītais uzskats par to, ko nozīmē dzīvot kā labam cilvēkam. gluži otrādi - humānisms ir iespējams tikai BEZ Dieva.

(Reply to this) (Parent)