Tā nemanāmi no labajiem sāniem esmu pārvēlies uz muguras.
Nesen iesāku lasīt Hemingveja romānu "Un Saule lec". Biezajā grāmatā vēl trīs citi viņa romāni. Nez kā būs ar to lasīšanu, ļoti maz esmu pieveicis, bet kļūst interesantāk.
Šodien izlasīju vienu īsu Džeka Londona stāstu. Un vēl pirms dažām dienām sāku lasīt grāmatu Latvijas zemes dziedinošais spēks. Šīs gan nav vienīgās grāmatas, ko pamazām lasu.
Un atkal šīs grāmatas liek dziļi ieskatīties sevī. Pēdējā laikā visas grāmatas, ko atveru ir par vienu un to pašu - par mani. Par to, cik nepilnīgs un nesakārtots esmu, par to, cik sakārtots varu būt un būšu. Notiek īpatnēja cīņa pret cīņu.
Veļos atpakaļ uz labajiem sāniem. Kopš bērnības atceros ieteikumu negulēt uz kreisajiem sāniem - sirdi nevajag nospiest.
Mūks, kurš pārdeva savu ferrari jau izlasīts, tomēr biju ieplānojis vēl daudz citātu šeit publicēt. Tātad ķeros pie atkārtošanas. Esmu 7. nodaļā Visneparastākais dārzs pasaulē.
"Lai mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija - jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!"
"Kā tas var būt?!"
"Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli..."
ha, negribu pārrakstīt, sadabū grāmatu!
Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.
(gribas šo visu lasīt oriģinālvalodā...eh)
Pretojos vēlmei pārrakstīt ikkatru vērtīgu domu. Daudzas no tām ir klasiskas.. nu jā, diezgan pazīstamas (ceru, ka tā). Bet šo to jau atkārtot var.
Kas gan ir veiksme, mans draugs? Tā nav nekas vairāk kā gatavības un izdevības apvienojums.
Ak, šodien dzēru ķimeņu tēju ar medu. Par vāju uztaisīju. Arī mūsu dārzā augušu ābolu nebiju dabūjis kopš rudens.
Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot.
Smaidu ne tādēļ, ka esmu laimīgs. Smaidu tādēļ, ka vēlos tāds būt :)
(Henrijs Hetkinsons)
Nesen iesāku lasīt Hemingveja romānu "Un Saule lec". Biezajā grāmatā vēl trīs citi viņa romāni. Nez kā būs ar to lasīšanu, ļoti maz esmu pieveicis, bet kļūst interesantāk.
Šodien izlasīju vienu īsu Džeka Londona stāstu. Un vēl pirms dažām dienām sāku lasīt grāmatu Latvijas zemes dziedinošais spēks. Šīs gan nav vienīgās grāmatas, ko pamazām lasu.
Un atkal šīs grāmatas liek dziļi ieskatīties sevī. Pēdējā laikā visas grāmatas, ko atveru ir par vienu un to pašu - par mani. Par to, cik nepilnīgs un nesakārtots esmu, par to, cik sakārtots varu būt un būšu. Notiek īpatnēja cīņa pret cīņu.
Veļos atpakaļ uz labajiem sāniem. Kopš bērnības atceros ieteikumu negulēt uz kreisajiem sāniem - sirdi nevajag nospiest.
Mūks, kurš pārdeva savu ferrari jau izlasīts, tomēr biju ieplānojis vēl daudz citātu šeit publicēt. Tātad ķeros pie atkārtošanas. Esmu 7. nodaļā Visneparastākais dārzs pasaulē.
"Lai mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija - jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!"
"Kā tas var būt?!"
"Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli..."
ha, negribu pārrakstīt, sadabū grāmatu!
Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.
(gribas šo visu lasīt oriģinālvalodā...eh)
Pretojos vēlmei pārrakstīt ikkatru vērtīgu domu. Daudzas no tām ir klasiskas.. nu jā, diezgan pazīstamas (ceru, ka tā). Bet šo to jau atkārtot var.
Kas gan ir veiksme, mans draugs? Tā nav nekas vairāk kā gatavības un izdevības apvienojums.
Ak, šodien dzēru ķimeņu tēju ar medu. Par vāju uztaisīju. Arī mūsu dārzā augušu ābolu nebiju dabūjis kopš rudens.
Jau fakts vien, ka tevī rodas kāda vēlme vai sapnis, nozīmē to, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot.
Smaidu ne tādēļ, ka esmu laimīgs. Smaidu tādēļ, ka vēlos tāds būt :)
(Henrijs Hetkinsons)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}