Telpas · elpa

Šodien redzēju zīmi

Apziņa, zemapziņa.. Iepriecina tas, ka par spīti manām slimajām, kaitīgajām domām, sapņos ļoti reti izpaužas biedējošas ainas. Nesen iedomājos, ka es apziņā jau esmu paspējis visu slikto izmurgot, tādēļ miegam nekā neatliek. Satraucoši sapņi (daudzus no tiem es dēvēju par action sapņiem, jo atgādina filmu sižetu, pārspēj jebkuru filmu, kas taisīta kaut vai 4D) gadās, bet tikai vienreiz bijis sapnis, kas man patiešām riebās un nobiedēja. To nemūžam nestāstīšu. Ir vēl bijuši arī citi, kas neiepriecina, jo tos tak mana zemapziņa radījusi (tas nozīmē - es radīju).

Tad nu dienas laikā atcerējos nedaudz no iepriekšējās nakts (vai šā rīta) sapņiem.
Vispirms atcerējos, ka man izkrita 2 zobi. Sākumā jutu, ka kustas, varbūt pat nedaudz sāpēja. Nedaudz pakustināju un izrāvu. Tad sapēja vairāk. Un skatījos spogulī. Tūlīt pat izrāvu vēl vienu. Turpat bija kāds, ko pazīstu, neatceros gan, kas tieši. Viņ(??) rādīju savus izretinātos zobus.
Iepriekš man tikai dažas reizes sapņos bija izkritis zobs.. Precīzāk - nokritis mans vienīgais mākslīgais zobs (tam izskaidrojums - bailes, ka patiešām izkrīt). Iespējams 1x man sapnī nolūza īstais zobs. Šoreiz zobiem palīdzēju izkrist  žokļa kreisajā pusē. Šaubīgi, bet tomēr 51:49 par labu apakšējai zobu rindai. Zobi nebija blakus, šķiet, starp tukšumiem bija viens vesels zobs. Zinu, kāds skaidrojums zobu izkrišanai, izraušanai sapņos. Un šis ir vienīgais, kam ticu un no kā baidos, jo ir novērots, ka piepildās. Brr..

Pirms kādas pusstundas atcerējos ko citu no pēdējās miega reizes sapņiem. Redzēju ziemeļblāzmu, dzīvē nekad neesmu redzējis, tikai video un foto. Bija tāda bāla, vāja, bet gandrīz pa visu debesjumu. Bija ziema, blakus vēl vismaz 1 cilvēks, maksimums - 3. Šķiet, iznācām no meža. Tad nebija ziema. Ak.. tagad sajūtu - bija tīkams un interesants sapnis.

Šo aizmirsu uzrakstīt, bet sapni nebiju aizmirsis.
Tas bija jaunākais, jo pēc tā pamodos.

Dinamo uzvarējam, es arī laikam spēlēju. Bet tas viss bija ļoti īsi. Tūlīt pat vajadzēja spēlēt basketbolu. Bet tur pretī lieli tumšādainie, nu tādi milži, bet es pavisam maziņš, kā piecgadīgs puišlis. Tā arī nesanāca spēlēt, jo mums visiem (vēl kaut kādi no malas) vajadzēja rādīt teātri. It kā kaut kāda vasaras nometne. Skatītāju nav. Vien jau sadalījušies grupiņās, sagatavojuši priekšnesumus. To visu vada kāda pazīstama meitene, nevienu citu sapnī nepazinu. Viņa ļoti pozitīva, smaida tik ļoti, kā neviens normālos apstākļos nedara. Cenšas mani iesaistīt, daudz ar mani runā. Visi parāda priekšnesumus, tā meitene arī, sagatavojusi pat tērpus kkādus jocīgus.
Bet man nekā nav. Varētu improvizēt, bet ko? Pat milzu basketbolisti parādījuši kko sapņa vajadzībām sakarīgu. Garu pat nevajag, nevienam pat par pusminūti nebij garāks. Bet tādēļ jau vajag ko īpašu, tā domāju. Tikai es un vēl kāda klusa meitene nav rādījusi priekšnesumu. Mums jārāda kopā. Nu bet tā būs izgāšanās, kā var improvizēt ar kādu, ko nemaz nepazīsti un redzi, ka šī vispār ir nemanāma, varbūt tādēļ. Un tā supersmaidīgā meitene tik iedrošina un iedrošina. Nespēju izturēt, ka es neko neprotu izdomāt - modos... Pusnomodā vēl mēģināju, ko izdomāt. Ko, piemēram, es esmu lidmašīna, viņa mani nošaus un mēs tēlosim, ka esam pilots, kas laižas lejā ar izpletni? Drausmīgi nejēdzīgi. Biju jau laikam pamodies, kad vēl turpināju prātot, ko varētu rādīt.