Tas bija jaunākais, jo pēc tā pamodos.
Dinamo uzvarējam, es arī laikam spēlēju. Bet tas viss bija ļoti īsi. Tūlīt pat vajadzēja spēlēt basketbolu. Bet tur pretī lieli tumšādainie, nu tādi milži, bet es pavisam maziņš, kā piecgadīgs puišlis. Tā arī nesanāca spēlēt, jo mums visiem (vēl kaut kādi no malas) vajadzēja rādīt teātri. It kā kaut kāda vasaras nometne. Skatītāju nav. Vien jau sadalījušies grupiņās, sagatavojuši priekšnesumus. To visu vada kāda pazīstama meitene, nevienu citu sapnī nepazinu. Viņa ļoti pozitīva, smaida tik ļoti, kā neviens normālos apstākļos nedara. Cenšas mani iesaistīt, daudz ar mani runā. Visi parāda priekšnesumus, tā meitene arī, sagatavojusi pat tērpus kkādus jocīgus.
Bet man nekā nav. Varētu improvizēt, bet ko? Pat milzu basketbolisti parādījuši kko sapņa vajadzībām sakarīgu. Garu pat nevajag, nevienam pat par pusminūti nebij garāks. Bet tādēļ jau vajag ko īpašu, tā domāju. Tikai es un vēl kāda klusa meitene nav rādījusi priekšnesumu. Mums jārāda kopā. Nu bet tā būs izgāšanās, kā var improvizēt ar kādu, ko nemaz nepazīsti un redzi, ka šī vispār ir nemanāma, varbūt tādēļ. Un tā supersmaidīgā meitene tik iedrošina un iedrošina. Nespēju izturēt, ka es neko neprotu izdomāt - modos... Pusnomodā vēl mēģināju, ko izdomāt. Ko, piemēram, es esmu lidmašīna, viņa mani nošaus un mēs tēlosim, ka esam pilots, kas laižas lejā ar izpletni? Drausmīgi nejēdzīgi. Biju jau laikam pamodies, kad vēl turpināju prātot, ko varētu rādīt.