|
|
Sunday, January 15th, 2006
| |
23:28
|
|
ja vien varētu padot drusku atpakaļ. pārliekot roku bravūrīgi pār blakus sēdekļa atzvelni un atskatoties pār plecu. nepārgāzējot, bet arī neatlaižot pa švaku - ka nenoslāpst. un atminoties, ka labā puse ar kreiso uz mirkli šķitīs stūrējot samainījušās vietām, jo par citām izmaiņām laikam nebūtu vērts īpaši lolot ilūzijas.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, January 14th, 2006
| |
01:53
|
|
viss nešķetināmo miesu blāķis gāžas virsū taisnā ceļā no debesīm - bezgalīga zilgme un pāris atmērdēti gubu mākoņi fonam aiz muguras, bet priekšplānā - kaujas zirgu zviedzieni, atmugureniskā kūlenī izvalbīti sievišķi pliki, milzu gūžām un neticami mazām krūtīm, no sedliem postā izmesti atlanti kaili, eņģeļpuikas negantām sejām un dibeniem nodeldēti rozā – krīt viņi visi klupšus krišus, aizķērušies viens otra locītavu kāšos vai kaunumu piesedzošo drapēriju izmestās cilpās, krīt, krīt, līdz pēkšņi sastingst, pamirst, apstājas rokas stiepiena attālumā no tevis. tā, ka redzēt vari skaidri un bez piepūles, kā ekstāze viņos sadeg bez atlikuma – bez sviedriem padusēs vai pakaļas rievā. (rubensu šodien skatīju.)
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Saturday, January 7th, 2006
| |
03:21
|
|
bezmiegs nav atrisinājums, - es saku, a filma vienalga jau otro stundu kā netrūkst. visādi morālie. atmiņas. vecā mīlestība, platoniskās, tā arī nedzimušās - embrionālās. parādi. veselība. kaimiņš aiz sienas kaut arī klusu, tomēr atkal jau spēlē savu gopņiku transa vienīgo kaseti (om! - mieru, sapratni, iejūtību!). protams, te vēl bads klusiņām sāk pa iekšām čabināties, bet pa prātu - dies zina, kā tur aizķērušies vecu draudzību fragmenti. viens uzpeldējis, īpaši izbrīnīja. lūk, zvana vecais lāga g. un vainīgi lamzīgā balsī saka, ka kavēšoties, jo pērkot draudzenei kurpes, bet viņa vēl tā īsti nevarot izvēlēties. cik tas gadus atpakaļ bija? piecus? sešus? visus septiņus? un ne mums tur kāda svarīga tikšanās bija nolikta, ne tās kurpes man vēlāk tika rādītas, ne es kādus citus būtiskus iemeslus varu iedomāties, kādēļ lai šāds fails manī būtu noglabāts un tieši naktī uz 2006. gada 7. janvāri tiktu aktivizēts. dažreiz ir dzirdēts, ka strēmainās situācijās, kad kaulainā pēc tevis grābstās, gar acīm trakotā ātrumā nozibot visa dzīve. izklausās gluži kā pēc zibenīga bezmiega pirms lielās guļas. labs i, iešu vēlreiz pamēģināt...
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, January 6th, 2006
| |
23:28
|
|
kaimiņam pēc jaunā gada parādījusies agrāk nemanīta fīča. runā pats pie sevis. pārsvarā gadījumu tēma viena - dikti pats sevi uzteic un visādīgi slavē, vai arī - kas retāk, toties daudz skaļāk - sulīgi lamā kādu citu. (citādā ziņā vairāk nekā visnotaļ lādzīgs.)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
03:09
|
|
| |
01:25
|
labs i, būsim atklāti... apēdu es uz jaungada nakti pusi ripas. vai gan citādi man tagad būtu tas kaullauzis un nespēks, pumpa redzamā vietā uz ģīmja un krietni vecāks pielūdzējs uz kakla. reizē ar pirmajām raķetēm, kas uzšāvās pret debesīm vēl krietni pirms noliktā laika, man sametās šķērmi no pašrocīgi kultivētās grūtsirdības patētisma. uzrāvu mugurā pirmo, kas bija pie rokas, izskrēju uz ielas, un kā suns ierautu asti sāku apzvanīt paziņas.
ārā neganti lija. galveno ielu centra virzienā nezināmu iemeslu dēļ bija nobloķējuši pulks mentu un ātrās palīdzības. uz viņu mašīnu jumtiem uzstādītās signālugunis mirgoja sūdīgi saprogrammētas ziemassvētku eglītes aritmijā, un, izmirkstot ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk, nācās secināt, ka šis gads negrasījās kaut naga tiesu būt lādzīgāks pat uz atvadām. sameklēju kabatā kaimiņa iešenkoto ripu un turpat mentiem acu priekšā kā liktenim spītējot ņēmu un atkodu gabalu. tad arī - blīkš blākš - visa tā ķīnīzeru pirotehnika gāja vaļā, un es pirmo reizi mūžā sagaidīju jauno gadu tjipa vienītī un uz ielas.
sūdīgs gads pagājušais bija. sūdīgākais, kāds līdz šim gadījies.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, January 4th, 2006
| |
01:45
|
biju tais vakariņās, un - cik banāli - pirms tām vēl arī kopā aizgājām noskatīties pre-view aizkustinošam holivudas stāstam par divu teksasas kovboju mīlestību. eh, kāds kaisles spēks tur strāvoja! uz beigām riktīgi apraudājos lai. uzjundīto jūtu bangās apetītes barometrs bija nokrities zem nulles (man gan ne mūžam nav nācies barometra skalu tā rūpīgāk apzerīt, mosh, tur nekādas nulles nav), tādēļ vakariņu vietā gājām iedzert.
laikam iedzēru par daudz, bet plikas ziņkārības pēc vēlāk nespēju atraidīt uzaicinājumu aizstaigāt turpat centrā pār parku līdz mājām, kur atšķirībā no nu jau slēgtajiem restorāniem mūs gaidītu auksts cāļa cepetis un šādas tādas sīkākas uzkodas. njā, ziņkāre tur mielojās vairāk, nekā es ar cepeti. dzīvoklis pa visu māju, četrstāvīgs, ar jumta terasi virs pēdējā un vīna pagrabu zem pirmā. a prom tiku, vienīgi aizbildinoties ar reliģiskiem apsvērumiem. norunājām satikties atkal.
īsi pēc tam atkal zvanīja draudzene. esot uzzinājusi, ka tā gadu starpība mums esot uz pusi mazāka, nekā sākotnēji ticis domāts. un lai es labi apsverot: neesot jau arī man nemaz to gadu tik maz. pie sevis gan klusībā nodomāju "vešeriene, kas vešeriene", tomēr dziļākajos prāta nostūros tas maucīgais aprēķins aizķērās un tagad niez, un niez, un niez... (kamēr sirds, muļķe, kavējas pie tā holivudas kovboja).
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, January 3rd, 2006
| |
01:37
|
|
"mēs viņu lencām visu vecgada vakariņu laiku, un kate centās ievadīt sarunu par iespējamajām sadarbības formām nākamā projekta ietvaros vēl koncerta starplaikā pirms tām. a tu ierodies piecpadsmit minūtes pēc pusnakts, nokrītot kā no zila gaisa un paģērējot šampanieti, kura vietā izrauni stakanu poļu šņabja "zubrovka", un HEIJĀ - rīt iesi ar viņu vakariņās? jō, man! tas nekas, ka jums tur vairāk nekā 30 gadu starpība. vari turēt viņu rokas stiepiena attālumā, bet vaļā gan nelaid NE PA KAM. ka es tev SAKU, ej tais vakariņās un nespurojies! mūsu visu dēļ! tu tak zini, ko par viņu runā - sēž uz naudas maisiem un ir pie dalīšanas. nav tādas instances, kurā nebūtu viņu iebīdījuši padomē. es tev saku vēlreiz - MŪSU VISU DĒĻ!", - telefonā dzirdama neganti aizsmakusi balss, kas esot iegūta, aizbēgot no augstās sabiedrības viesībām uz pamestā mājā rīkotu frīku-gīku-hudožņiku tusiņu, lai līdz rīta gaiļiem dejotu ar kādu piecpadsmit gadus jaunāku pikseļfakeri-dizaineri no amsterdamas, kurš esot bijis - nē, vēl joprojām esot - neganti labs gultā. "a, atgriežoties pie tēmas, runājāt par ko jūs ar viņu tonakt? arī lasot vilhelma šmita lebensphilosophie? nu, tad jau tā prasti viņu pasūtīt nemaz i vairs nevari... ja reiz ar inteliģenci šarmēji."
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, December 31st, 2005
| |
13:02
|
|
negribētos atstāt patētisku iespaidu, bet ka tik nesanāk sagaidīt jauno gadu mājās un vientulībā. būs jānoiet pēc portvīniņa jau laiciigi. gribeetos arī vēl kamīnu, šūpuļkrēslu un kaķi klēpī. un sienas pulksteni ar pendeli un čuguna čiekuriem atsvaros. vecgada vakars bīdermeijera stilā, tā sacīt. (stīvi šermuļi pār kauliem nogāja, kad dzirdēju kā kaimiņš pa telefonu šovakaram pasūtīja 10 gab. skābes un riekšavu ekstazīna. om - dāvājiet man sirdsmieru, sapratni un iejūtību!)
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| |
00:56
|
|
a konstanti laimīgie arī te iekš sc mēdz iegriezties? tādi, kas aiz sajūsmas ar lielajiem burtiem vien raksta, interpunkcijai uzliek niku un komentārus saviem ierakstiem pārlaimībā nemaz neatver, jo visa pasaule vot tikai paša iekšās...
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| |
00:45
|
ar vēsu prātu izejot cauri visiem to grāmatu kalniem, ar kuriem dalu gultasvietu, jāsecina, ka pietrūkst man jelkādas mērķtiecības. drīz vairs nebūs vietas, kur apgulties. agrāk stāvēja man uz blakusspilvena pa vienam, diviem sējumiem, ko tobrīd lasīju, bet, kopš prāts tāds izkaisīts un garstāvoklis ne no līdzsvarotākajiem, ir pasākts šaudīties - te vienu pašķirstīt, te citu iesākt, te trīs jaunas nopirkt. un katram nākamajam sējumam tas pats iepriekšējā mērķis - laiku nosist kā tādu mušu ar avīzi. vismaz avīzes, pasarg dies, ir pārstāts lasīt. no tām par daudz uzvilkās, saskrūvējās.
pavei, kāda dažādība te savākusies: vorhola biogrāfija (simts gadus man par šito ūber-vip narkomānu vajadzētu ko vairāk uzzināt), patrick chamoiseau "texaco" (tālāk par pirmo nodaļu nav tikts), mirčes eliades "mīti, sapņi & mistērijas" (nopirku tāpēc, ka antikvariātā par rubuli svieda pakaļ, domāju, grēks neņemt), pavēzes stāsti (uzdāvināja), roberta tūrmana "inner revolution" (budistu stafiņš par life, liberty and the pursuit of real happiness... yeah... doniet arī man hepinesu!), felipe fernandez-armesto "truth: it's history and a guide for the perplexed" (nav ne acs vārdnīcā iemesta, ko tas "perplexed" nozīmē un uz mani vai maz attiecas, toties aizkustināja autora nodoms uzrakstīt grāmatu par patiesības vēsturi, tb, kā kurā laikmetā interpretēta/saprasta patiesība; aizkustināja, bet iztirzājums nepavilka), thomas w. laqueur "solitary sex: a cultural history of masturbation" (no komentāriem atturēšos), lynn hunt (ed.) "the invention of pornography, 1500-1800: obscenity and the origins of modernity" (doma īsumā tāda - nebūtu pornogrāfijas, nebūtu arī franču revolūcijas; tā viš i - nav labuma bez ļaunuma; atšķirībā no iepriekš minētās grāmatas par masturbāciju, šī ir bagātīgi ilustrēta, tādēļ dziļākai tēmas izpratnei otrā pirmo visnotaļ papildina), evelyn welch "shopping habits in the renaissance" (ziemassvētku šopinga ugarā nopirkās, tobrīd likās par tēmu; pārlieku akadēmisks ķieģelis; būs jāuzdāvina kādam no draugiem patērētāju sabiedrības kritiķu aprindās), mobijs diks (vot, ne pa kam nelasās), džima morisona dzejoļi (palikās pie manis pēc īsām, ātrām attiecībām; vispābā žēl, jo tur bija krietni labākas grāmatas, ko paņemt palasīties), "150 years of photo journalism" (tūkstošiem fotogrāfiju, visas interesantas, izņemot sporta nodaļu), david bezmozgis "natasha" (iet iekšā kā sāļie riekstiņi, bet arī pēcefekts līdzīgs), senekas vēstules (kad gribās, lai kāds paļečī, bet tā gaumīgi), makjuana "mūžīgā mīlestība" (moš, šovakar sākšu lasīt, paņēmās līdzi gultā nosaukuma dēļ).
un kas man no tā visa? gudrībā lai pieņemtos? laimībā nodzīvotu? mirt iemācītos? varbūt visa tā lasāmviela man kā tie proteīna kokteilīši kačokiem. tikai zemeņu vai banānu garšas vietā - politikas, intelektuālisma vai erotikas piegarša. bet bail arī vairs nelasīt. ko tik nav nācies dzirdēt, kas ar tiem musīšu kalniem notiek, kad tās bumbas pārstāj cilāt un kokteilīšus pļumpēt. tikai nedomājiet, ka es savas smadzenes par uzkačātām turētu dēļ iedomības un tā. drīzāk vien tamdēļ, ka no iekšpuses mēdz uz deniņiem un pie skausta arī arvien biežāk spiest.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, December 30th, 2005
| |
19:52
|
|
iedzēru kārtīgu krūzi kārtīgas kafijas un nolikos diendusā. atkal gadījās piecelties, kad aiz loga jau vairāk nekā satumsis. kas guļot, tas negrēkojot, bet es vienalga tādās nosnauduļotās dienās vienmēr pamostos ar drūmāko vainas apziņu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
01:40
|
|
es reti kad domāju par mūžību, retāk nekā tas pienāktos. un bitovuhu man patīk skrupulozi pētīt, tāpat kā iepriekš neapskatītu nekad neaizmetu no deguna izurbinātu puņķi, ja reiz gadījusies nudien spiedīga vajadzība to dabūt laukā ar pirkstu. ja tā padomā, cik gan tādi zaļie gļotu nieciņi mūžā nav aplūkoti! zemapziņā viņi pat droši vien kārtojas pa failiem refleksīvā autopilotā - sausie, pussausie, sakaltušie, staipīgie, tumši zaļie, pelēkie, asiņainie, utt. savukārt mirkļi, kuros domāts par mūžību - viņi visi tādi nekādi. bezformīgi. un līdz ar to arī fails viņiem tāds bezgabarīta kā rakstāmgalda pirmā atvilkne, kuru lāgu pa lāgiem atver, lai ar vienas rokas vēzienu saslaucītu iekšā visu to haosu, kas ar laiku vienmēr mēdz uz galda sakrāties.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
00:01
|
|
pret novembra beigām sāka niezēt ausis. ne jau auss ļipiņa, kuru bez problēmām pabraucīsi, bet labi dziļi iekšā. dakteri saka - neiroze. pēc nerviem arī izskatās. lūk, cieties, cieties, kamēr nenoturies un bāz ausī iekšā pirmo, kas pagadās pa rokai, un - uh!-eh,-cik-labi! - pakasi. ar pildspalvu. ar vīraka nūjiņu. ar tējkarotes kātiņu. īpaši labs ir ķīniešu chop-stick, bet jāsaka, ka ir nācies lietot arī divriteņa spieķi un pat korķu viļķi. ziemassvētkos man uzdāvināja ausu tīrāmos, kā rezultātā atklāju, ka ausis ne tikai niez, bet arī ūdeņo. proti, vates pikucis viss piesūcies riktīgi mikls. savukārt sēra nav. vai arī, no rīta pamostoties, tā vien šķiet, ka vakar galva mazgāta, bet ausis aizmirsts izslaucīt. vai arī izej ārā līdz veikalam pēc piena, ko pie brokastu kafijas pieliet, a ausis ņem un sāk piesalt, aizvelkoties ciet kā tāds bļitkotāja āliņģis. ņemt tad man no šiem paraugu un žagaru buntītes vai tajās saspraust, ārā ejot, lai neaizsalst? tad jau toch visi redzēs, ka nervi, blje, nervi čupā.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Thursday, December 29th, 2005
| |
00:25
|
|
šodien rīta pusē izmisīgi nomīlējos ar svešo. mājupceļā iekļuvu autonegadījumā, dabūnot palidot metrus trīs četrus, bet ne skrambiņas. vēlāk ēdu iekš courvoisier v.s. konservētus persikus. saindējos, vai arī no stresa, bet pret vakaru smagi vēmu. atlaidos gultā, cerot, ka atlaidīs, a te - pēkšņa atziņa, tāda, kuru vairāk ar iekšām nekā ar prātu samanīt, uzgūlās pār augumu kā lietuvēns: prasties dzīvot ar pietāti. dies, nedo rītu gudrāku par šitādu vakaru!
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, December 28th, 2005
| |
00:54
|
|
ziemassvētku vakarā bijām ar draudzeni uz nakts mesi. labo cilvēku rajonā, tā sacīt. vecā, tradīcijām bagātā dievnamā. ar kori, kam balsis viss netrīs aiz vecuma, un milzu svecēm uz altāra - īstām, nevis elektriskām. nebūtu bijis nekas pretī iegriezties kādā "demokrātiskākā" kristiešu iestādījumā, bet sākotnēji izvēlētais bija stāvgrūdām pilns, iekšā vairs nelaida, un kā tuvāko mums ieteica šo. savādi, bet prāts atkal un atkal nesās uz sociālo skenēšanu, tb, dievlūdzēju pētīšanu. iepretim pār celiņu sēdēja pāris vēlos trīsdesmit. viņa - čūskādas augstpapēžu iešļūcenēs ar graciozām trīs pirkstu platuma siksniņām virs potītēm, viņš - melnā uzvalkā ar balta diega svītrojumu, ar trīs dienu bārdiņu, inteliģentām, bet aukstām acīm un labo roku uz sievietes ceļgala. abi dievnamu atstāja uzreiz pēc sprediķa. vecāka gadagājuma kundze polārlapsas kažokā kora dziedājumu laikā uzkrītoši šūpoja ritmā galvu, bet pēc meses sarunājās ar kādu no draudzes aktīvistiem, slavēdama dievkalpojumu, kas šoreiz esot bijis īpaši labi organizēts. taisni prieks esot bijis vērot, kā katrs zinājis, kurā brīdī kas tam jādara. starp baznīcēniem varēja sazīmēt arī vairākus solīdus homoseksuālistu pārus, diplomātiskos darbiniekus, pazīstamus advokātus sirmām galvām un gados jaunākām kundzēm, un turīgāko dievlūdzēju šoferus tālākajās rindās. toties neviena paša bērna, ko es piefiksēju vien pie izejas, kad viņi visi tā pieklājīgi un, svešs svešam nepieskaroties, burzījās ap priekštelpā uzslieto betlēmes kūts ainiņu - sievietēm uzspēlētā interesē pietupjot tās priekšā, lai palūkotu vēl tuvāk, bet viņu vīriešiem paliekot stāvam katrai aiz muguras, tēvišķi noglāstot vai sažmiedzot tām plecus. nodomāju, ka tur kas nedaudz perverss kā no bunuela vai pazolīni, un tajā pat brīdī sametās kauns. gan par to, ka viņi tā, gan, ka es viņus tā. pārnācu mājās teju vai cilvēlmīlestības iemiesojums. vēl i nedēļa nav pagājusi, bet kas no tās palicies?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, December 27th, 2005
| |
17:01
|
|
tā arī vakar neko vairāk par ievadtekstu neuzrakstīju. par daudz gadījās portvīna iedzert... kaut patiesībā runa ir par grūtsirdības ekvilibristiku. grūtsirdība, šī stūrgalvīgā ķēve, kas gatava kuru katru mirkli izmest no sedliem savu jātnieku, tajā pat laikā ir arī labākais hipodroma skrējējs, uz kuru augstākās no likmēm liek poēti un citu mūzu kalpotāji.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, December 26th, 2005
| |
21:00
|
es dzīvoju pietiekami lielā pilsētā, lai justos nelāga vientuļi. es apzinos, ka to pateikt ir visai banāls pasākums, kuru tiklab varētu aizvietot ar nokāpšanu lejā līdz kādam no vietējiem kafijužņikam vai arī iemetot kompī kādu no nomā aizlienētiem dvd. iespējams, tā arī tiktu darīts, ja vien ziemassvētkiem piedienīgā kārtā kafijužņiki un nomas jau otro dienu kā nebūtu slēgtas. mani ienākumi ir krietni zem vidējiem, lai šajās dienās ielūgtu uz vakariņām paziņas, mani vecāki dzīvo pasaules otrā galā, bet otras pusītes, ziniet, nava, jo tā vien šķiet, ka līdz pilnībai man pietrūkst krietni vairāk nekā puse.
šodien ārā nav būts. pamodos, kad aiz loga jau bija tumšs. uzvārīju kafiju, atkorķēju uz svētkiem pudeli portvīna, nomainīju gultas veļu (pēdējās naktis daudz svīstu). pamīņājos šurpu turpu pa istabu, koridori, virtuvi. vairākkārt pačurāju - īsi, toties kodolīgi un ar padarīta darba sajūtu. ieslēdzu, izslēdzu griestu apgaismojumu. pāris reizes pārliecinājos, ka uz mobilo neviens nav zvanījis un nav arī sūtījis msg, līdz galu galā nolēmu ienākt te. labsvakars!
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|