Nez, man taisni patīk tas oldscoolīgums, tas savā ziņā piedod papildus šarmu. Mūsdienās tādā veidā filmas vairs neuzņem un aktieri tēlo kaut kā mazliet savādāk. A uz vecajiem specefektiem es varu skatīties ar baudu, tur gan man vairāk baudu sagādā nevis tas, ka tas ir kruts specefekts (pēc mūsdienu standartiem vairs nav), bet gan tas, ka cilvēkiem tajā laikā tas likās kruti.
Uz specefektiem bāzētas filmas kur viskaut kādi mākslsīgi monstri 3D veidoti imo ir tā, ka nebaudāmi ir kādi pēdējie 7-15 gadi, pēc tam atkal paliek baudāmi jo iestājas vecuma šarms.

50.60. un 70. gadu specefekti visādos Westernos un citās filmās kas nav kosmoss imo ir ok.

Respektīvi ja filmai bijis story kruts pirms 30 gadiem, tad tas bieži vien ir kruts arī mūsdienās (ja vien netiek atspēlēta kaut kāda tā brīža superaktualitāte, kāds skandāls or smth). Story nenoveco tik ātri kā specefekti. Ja tā ir filma kaut kāds gaļasgabals, bez sižeta, tad tas pēc 30. gadiem ir craps.

nu labi, specefekti varbūt ir pavisam jāatstāj ārpus šīs sarunas. bet ja runājam par montāžu, tad gan man tās vecās filmas liekas drusku lame.

tolaik viņi filmēja uz lentēm un visa montēšana bija pilnīgi lineāra padarīšana, kur reāli tika graizītas tās lentes un lipinātas kopā (gan ar visādiem advancētiem rīkiem un mašīnām, nevis vnk ar rokām), un nebija īsti nekāda veida, kā reāli skatīties realtaimā, ko tu montē. tāpat arī montāžisti uzskatīja, ka nevajag ar to graizīšanu pārcensties - tipa jo mazāk montāžas vietu, jo labāk, tapēc ka, ja kaut kur montāžā bija ieviesusies kļūda vai režisors pēc noskatīšanās vēlējās kaut ko mainīt, tad viss aiz izmainītās vietas bija jāgraiza un jālipina vēlreiz. montētājiem pat bija tāds noteikums - never make a cut without a positive reason - so, visam ir kaut kādas nevajadzīgas pauzes, kadri ir pārmērīgi gari, nav dinamikas u.c. lietas, kas mūsdienu filmu redzējušam cilvēkam griežas acī.

šķiet, ka šī baisā lieta pazuda kaut kad 80to gadu vidū, jo parādījās iespējas montēt nelineāri, tapēc filmas kļuva drusku skatāmākas. piemēram pirmais terminators ir šausmīgs (arī dēļ tā laika uzskata, ka pretīga elektroniskā mūzika ir baigā ģēla), kamēr otrais terminators jau ir diezgan awesome. tas pats ir arī ar veco starwars, startreku, vecajiemm klinta īstvuda gabaliem un daudzām citām filmām.

teiksim Hičkoku vai "Vējiem līdzi" vēl ir iespējams skatīties, jo tās ir tādas samērā mierīgas filmas, kur montāžai nav tik lielas nozīmes kā action filmās - piemēram Konanā.

so, yeah, es ar to visu gribēju teikt, ka es nespēju pilnīgi izbaudīt Konanu šajā formātā.

jā, lūk šie divi Stenlija Kurbika formulētie noteikumi, kuri ir vainīgi pie veco filmu dinamikas trūkuma:

Rule 1: Never make a cut without a positive reason."
Rule 2: When undecided about the exact frame to cut on, cut long rather than short.

Piekrītu, ka dinamika ir ģēla, bet varbūt tieši dēļ mūsdienu dinamikas arī pa laikam patīk skatīties vecās filmas jo tas ir kaut kas different no tā ko pārsvarā skatos. Reizēm gribās kaut ko totaly different.

Nav tā, ka es baigi daudz skatītos vecās filmas (50.60.70 gadi manā izpratnē, 80. 90. gadus es vairs neuzskatu par vecu), bet reizēm uznāk vēlme skatīties. Tiesa gan es tad parasti skatos filmas par WW2 vai Vjetnamas karu + kādu vesternu vai arī kaut ko superslavenu/slavena režisora ko neesmu redzējis.

Nedirs vecā DUNEs filma riktīgi ierullē.